gada 1.martā. Latviju ar savu ierašanos pagodināja Šopēna jubilejas svinību komitejas vadītājs, Polijas Nacionālās operas direktors Valdemārs Dombrovskis — viens no ietekmīgākajiem Polijas kultūras dzīves vadītājiem. Tikāmies īsā sarunā. Frederiks
Šopēns nav uzrakstījis nevienu operu, tomēr
divsimtgades kulmināciju ieplānojāt tieši operteātrī. Kāpēc?
Viņš bija liels operu cienītājs. Šopēnu mēģināja pierunāt uzrakstīt
poļu nacionālo operu, tas taču būtu svēts pienākums. Taču Šopēns operu
tomēr neuzrakstīja un tāpēc pat nonāca konfliktā ar slaveno dzejas
klasiķi Adamu Mickeviču. Taču viņa darbos, kas uzrakstīti klavierēm, ir
ārkārtīgi liels spēks. Šopēna skaņdarbi ir kā lielgabali, kas apslēpti
puķēs. Tiem ir tautiska, nacionāla jēga. Jau 1853.gadā krievu pianists
Arturs Rubinšteins teicis, ka Šopēns ir "visnacionālākais un
visuniversālākais komponists". Paradoksāli? Tieši te slēpjas Šopēna
mūzikas visaptverošais spēks.
Kāda bija jūsu motivācija uzņemties Šopēna divsimtgades svinību vadību
un pat atbraukt uz Rīgu? Atklāt no citas, negaidītas puses Šopēnu, kuru
visi zina, tomēr nepazīst?
Programmu Šopēns 2010 es formulēju, vēl būdams kultūras ministrs
2004.gadā. To apstiprināja valdībā un parlamentā kā daudzu gadu
programmu, paredzot tai simts miljonus dolāru. Ne tikai koncertiem. Man
kā kultūras ministram bija viena kvadrātmetra filozofija: ja esi
atbildīgs par kvadrātmetru, tad pamēģini iztaisīt no tā visskaistāko
stūrīti pasaulē. Šādu kvadrātmetru summa veido labāku pasauli. Šopēns
šodien ir daudziem nesaprotama vērtība, īpaši tagad, šajā vulgarizētajā
pasaulē, kur viss notiek ātrā videotempā un sekli cilvēki,
eksponējoties caur medijiem, var pasludināt par svarīgām patiesībā ļoti
nebūtiskas lietas. Tāpēc jo īpaši svarīgi ir nepārtraukti atgādināt par
cilvēcības jēgu, censties lolot vēlmes un cerības uz labāku pasauli. Es
to visu atrodu Šopēna mūzikā. Šajā ziņā viņš ir mūsu visu kopējā
vērtība. Mēs esam Eiropas vidienes kopiena ar kopīgām saknēm. Poliju,
Lietuvu un Latviju saista arī vēsturiskas likteņsakarības, mums bijusi
kopīga robeža. Šopēna māksla ir saistviela, līme, kas mūs saista un
dara labākus. Polijas dzeltenās preses karaliene ir poļu dziedātāja ir
Doda. Viņas domāšana ir plakana, taču, pateicoties mediju ietekmei,
kļuvusi par miljoniem poļu sapņu un ideālu iemiesojumu. Par
superzvaigzni.
Ar ko visvairāk lepojaties vērienīgajā šopeniānā?
Būšu uzticīgs savai kvadrātmetra filozofijai. Es gribu, lai Polija
civilizētā līmenī sakoptu un godātu visas vietas, kas saistītas ar
Šopēnu. Es runāju ne tikai par Šopēna muzeju, Šopēna centru, viņa
dzimšanas vietu vai baznīcu, kurā viņš kristīts, bet par katru ielu,
skolu vai parku, kas saucas Šopēna vārdā. Kad tu sakārto pasauli, ir
jāsāk ar karaliskām vietām. Tām jābūt idiomātiskām vietām. Grūti prasīt
no vienkārša cilvēka, lai viņš sakārtotu savu dārzu vai māju, ja
karaliskās vietas ir aizlaistas postā. Šopēna telpa — tā ir karaliska
vieta. Celt pašu mākslas telpu ir vieglāk, jo tā atver sirdis un domas
daudziem pasaules māksliniekiem.
Pēdējos gados pieredzēts kultūras celtņu — koncertzāļu, bibliotēku
būvniecības bums. Kas ir jūsu šopeniānas "kvadrātmetru" galvenie
projekti — jaunbūves vai renovācijas?
Viens no lielajiem darbiem ir septiņu hektāru plašā parka, ainavas
kompozīcijas atjaunošana Želazova Voļā, kur ir Šopēna dzimtās mājas.
Mēs tur būvējam modernu koncertzāli 150 klausītājiem. Notiek Šopēna
muzeja Varšavā renovācija. Brohovā ir baroka stila baznīca, kurā Šopēnu
kristīja. Beidzot atdodam šai baznīcai vēsturisko skaistumu un
greznumu. Atjaunojam visu blakus esošo muižiņu un izveidosim
informācijas centru, kurā tūristiem vēstīs par Mazovijas novada
folkloru — vērtību, kuru Šopēns asimilēja un pacēla līdz pasaules
kultūras vērtībai.