Džuditas pirmizrāde notika pērn 18. decembrī (Minhenes Nacionālajā teātrī bija atļauts tikai 25% vietu aizpildījums), klātienē to varēja apmeklēt līdz 6. janvārim. Tagad skatītājiem būs pieejams uzveduma ieraksts.
Tie, kas zina intelektuāli poētiskā teātra meistara Kristofa Martālera radošo pieeju, nojauš, ka šis nebūs operetes iestudējums klasiskā formā. Sadarbībā ar dramaturgu Malti Ūbenaufu viņš ir radījis savu Džuditas versiju – izrādē ir iekļautas Franča Lehāra laikabiedru dziesmas un instrumentālās kompozīcijas, kas tapušas no 1912. līdz 1940. gadam (pārstāvēto autoru vidū ir Bēla Bartoks, Albāns Bergs, Hanss Eislers, Ērihs Volfgangs Korngolds, Ernsts Kreneks, Arnolds Šēnbergs, Dmitrijs Šostakovičs, Igors Stravinskis un Viktors Ulmanis), kā arī dialogi no Edena fon Horvāta drāmas Sladeks jeb Melnā armija.
Skatuves iekārtojumu un kostīmus veidojusi Kristofa Martālera ilggadējā radošā partnere scenogrāfijas mākslas leģenda Anna Fībroka. Titullomu atveido Latvijas publikai labi pazīstamais lietuviešu soprāns Vida Miknevičūte, kura Eiropas teātros un festivālos piedalās spilgtāko režisoru darbos (Kšištofs Varlikovskis, Kaliksto Bjeito, Klauss Gūts, Patriss Šero u. c.). Galveno vīriešu lomu dzied vācu tenors Daniels Bēle.
Džuditas pirmizrāde notika 1934. gada 20. janvārī Vīnes Valsts operā ar pašu Franci Lehāru pie diriģenta pults un sava laika leģendām Jarmilu Novotnu un Rihardu Tauberu galvenajās lomās. Pirmizrādi pārraidīja 120 radiostaciju Austrijā, citur Eiropā un pasaulē. Muzikāli krāšņā operete, kuras centrā ir dziedātāja Džudita un kapteinis Oktavio, uzreiz guva lielu atsaucību. Džuditas lielākie hiti Meine Lippen, sie küssen so heiß un Freunde, das Leben ist lebenswert ļauj noprast, ka sižeta iznākums varētu būt optimistisks, taču beigas nebūt nav priecīgas – Džudita un Oktavio iet katrs savu ceļu, un kapteinis paliek vientuļš neveiksminieks. Tādējādi operete tikai šķietami kontrastē ar 30. gadu sociālo situāciju un kara tuvošanos.
Kritiķi jauno Minhenes Džuditu vērtē pretrunīgi, galvenā pretenzija – no pašas Lehāra operetes ir palicis ļoti maz (aptuveni 50 procentu mūzikas), toties izrādē ir daudz Martālera, viņa estētikas un viesu no režisora izkoptās tēlu un simbolu pasaules. Iestudējums drīzāk rada Lehāra pēdējā skatuves darba un tā pirmizrādes gada atbalss iespaidu – pasaule drīz ieslīgs tumsā, un šī ir izmisīga iespēja patverties izklaidē un vēl kaut nedaudz palīksmot. Kristofa Martālera hibrīdizrāde, kurā viņš pievēršas izvēlētās tēmas, laika perioda un tā gaisotnes izpētei, balansē starp nopietnību un grotesku, turklāt režisors, pārņemot stafeti no Lehāra un attīstot viņa iesākto, velk paralēles ar mūsdienu situāciju un sabiedrības radikalizēšanos.
Vieni uzskata, ka Kristofa Martālera veiktā "procedūra" atbilst rūgteni saldās Džuditas būtībai, jo tas pats par sevi ir problemātisks darbs hibrīds, kas tapis problemātiskā laikā. Tā gluži nav ne operete, ne opera, ne komēdija, ne traģēdija. Citi domā, ka režisora ambiciozais, politiski motivētais eksperiments (Lehārs ir bijis viens no Hitlera favorītiem, tāpēc viņa mūzika iestudējumā tiek līdzsvarota ar citu autoru darbiem) ir neveiksmīgs – Džudita zaudējusi visu savu humoru, vieglumu un šarmu un pārvērtusies par pārāk tiešu protestu pret izklaidi un fašismu.
Informācija: staatsoper.de, staatsoper.tv