Pēc divdesmit gadiem ieraudzījis rokoperas Lāčplēsis radošo komandu atkal kopā, Igo pasmaidījis. Kas ir šie sirmie vīri, ar kuriem kopā jāspēlē? "Tie tiešām ir tie paši?" joko mūziķis. Ap acīm savelkas daudz mazu smieklu krunciņu — šo seju mēs labi zinām! Tikai deniņi iesirmi, tas nu gan. Igo labi atceras, kā rokoperas noslēgumā tūkstošiem cilvēku ik vakaru Sporta manēžā cēlās kājās, lai piecpadsmit, divdesmit minūšu aplaudētu māksliniekiem. Programmiņas ar Māras Zālītes vārdiem ceļoja no rokas rokā. Pat skolas starpbrīžos dungojām Lāčplēsi. Bija 1988.gads — valsts neatkarības un ideālu vārdā cilvēki bija gatavi saliedēties, stāvēt kā mūris. Tagad viss ir mainījies, domā Igo. Taču uz skatuves Burtniekos sestdienas vakarā mūziķis kāps ar tādu pašu pārliecību kā toreiz. Tikai bez ilūzijām. "Tajā laikā tās bija mums visiem," Igo saka.
Viens no kora
Balto kostīmu ar stilizēta auseklīša jostu, kas Igo bija mugurā Lāčplēsī, viņš pats sen aizmirsis. Novalkāts daudzo izrāžu laikā un droši vien sen izputējis, mūziķis spriež. Viņš negremdējas atmiņās, cik labi un skaisti bija toreiz. Igo grib dzīvot šodienai. Skatītājiem, kuri ieradīsies uz izrādi Burtniekos, mūziķis sola skaistu emocionālu pārdzīvojumu. "Katru dienu mums ir mēģinājumi nevis pa stundiņai, bet vairākas stundas," mūziķis saka, ar plaukstu pārvelkot nogurušajām acīm. Atjaunotais iestudējums būs koncertuzvedums, kurā Igo kāps uz skatuves kopā ar vecajiem kolēģiem: Zigfīdu Muktupāvelu, Viesturu Jansonu, Imantu Vanzoviču, Aivaru Brīzi, Niku Matvejevu, Jāni Sproģi, gan arī ar jaunajām zvaigznēm — Zani Dombrovsku un Ievu Kerēvicu. Dziedās arī Gunāra Kalniņa koris un Skandenieki. Igo stāsta, šajā spēcīgajā radošajā komandā nejūtas kā solists, bet gan kā viens no kora. Kā toreiz, tā tagad izrādes galvenā vērtība, viņaprāt, ir spēcīgie dziesmu vārdi, kuru jēga nezūd, mainoties laikiem, kā arī izcilā mūzika. "Tas vēl ir jautājums, kas izrādē ir profesionāli spēcīgāks: tumšie vai gaišie tēli," Igo ir atklāts. Pirms divdesmit gadiem Lāčplēša recenzijās atzinība tikai izteikta ne tikai Igo atveidotajam Lāčplēsism bet īpaši "ļauno flangam": Z.Muktupāvelam, V.Jansonam, I.Vanzovičam. Šoreiz iespaidīgās maskarādes un ilumināciju vietā izrādes veidotāji skatītājiem piedāvās askētiskāku skatuves vidi. Dziedājumus papildinās videoprojekcijas, kur varēsim vērot 1988.gada Lāčplēša fragmentus. Igo toreiz bija 26 gadi.
Gatavojas lielajai tūrei
Igo neslēpj, ka ir ļoti skeptiski noskaņots pret patlaban Latvijā notiekošo. Viņaprāt, cilvēkiem pietrūkst individuālas atbildības par notiekošo. "Kaut kā nepareizi mēs to kapitālismu esam paņēmuši — katrs savās interesēs vien," viņš spriež. Ne reizi vien mūziķis saskāries, ka solīto neizpilda. Runā vienu, bet dara citu. Tā šopavasar viņam aizkavējusies dziesmas Tumša nakte, zaļa zāle iznākšana — nupat tā sākusi skanēt Latvijas radiostacijās. Igo šogad lieli plāni: aprit 30 gadu, kopš viņš ir uz skatuves. Tāpēc mūziķis iecerējis ne vien vairākas jaunas dziesmas un pludmales ballīti Liepājā jūlija vidū, bet arī koncerttūri visā Latvijā. Tā sāksies 19.septembrī un beigsies 3.decembrī Arēnā Rīga. Izmēģinājis roku biznesā — deviņdesmito gadu sākumā Igo Liepājā atvēra kafejnīcu, kura pēc vairākiem gadiem bankrotēja, mūziķis sapratis, ka vislabāk jūtas mūzikā. Zvērinātais liepājnieks jau daudzus gadus mīt Rīgā — viņš iegādājies skaistu savrupmāju Teikā ar skatu uz mežu. Līdztekus mūzikai Igo tur rūpi arī par C hepatīta slimniekiem. To vidū ir arī viņš pats. Mūziķis regulāri viesojas cietumos, skaidrojot, ka jebkuram slimniekam ir tiesības saņemt valsts daļēji apmaksātu ārstēšanu. Visvairāk mūziķi skumdina, ka cilvēki Latvijā nemāk cīnīties par sevi, nedz arī par līdzcilvēkiem. Nespēj saņemties un paveikt lielas un mazas lietas godam. Par to viņš centīsies atgādināt, sestdien kāpjot uz skatuves Burtniekos.