Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Ticami un saviļņojoši. Latvijas Nacionālajā operā atdzimis Pīķa dāmas iestudējums

Pētera Čaikovska Pīķa dāmas iestudējuma atjaunojums Latvijas Nacionālajā operā ir izdevies tikpat dzīvs un spilgti tēlains, kāds tas bija pirms piecpadsmit gadiem.

Operas Pīķa dāma 2005. gada iestudējuma atjaunojums, kurš veltīts tā režisora, tolaik arī Latvijas Nacionālās operas (LNO) direktora Andreja Žagara piemiņai un kurš nu uz LNO skatuves reanimēts Jura Žagara režijā ar Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults, ir izdevies tikpat dzīvs, spilgti tēlains un ticams, kāds tas bija pirms piecpadsmit gadiem. Tāpēc arī saviļņojošs. Leģendāros iestudējuma dalībniekus, tobrīd vēl pavisam jaunos, spoži uzlecošos talantus, šodienas pasaules zvaigznes – diriģentu Andri Nelsonu, tenoru Aleksandru Antoņenko (Hermaņa lomā) un Kristīni Opolais (Lizas lomā) – nu ir nomainījuši citi. Uzreiz gan jāteic, ka neizbēgamo salīdzinājumu dēļ un arī vienkārši tālab, ka agrāk pat zāle bija zaļāka, viņiem ir daudz grūtāk pārliecināt publiku, nekā tas bija 2005. gadā, kad Pīķa dāma uz LNO skatuves parādījās pēc krietni ilgas laika distances. Tā toreiz šķīra veselas skatītāju paaudzes.

 

Vēstures konteksts

Tomēr arī lielā laika distance neatcēla salīdzinājumus un atmiņu kontekstus. Un kā gan ne, ja Andreja Žagara un Andra Nelsona 2005. gada iestudējuma pirmizrādes publikā bija arī tādi, kuri redzējuši izrādi sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, kad galvenos varoņus dziedāja Žermēna Heine-Vāgnere un Kārlis Zariņš un pirms viņa – leģendārais Jānis Zābers… Tieši tāpēc vispirms maza vēsturiska atkāpe.

Operas orķestra ilggadējā mūziķa un inspektora Kārļa Bražes skrupulozajos pierakstos, kuros apkopoti operu un baletu iestudējumi mūsu opernamā, sākot no pirmās 1918./1919. gada sezonas un beidzot ar 2009./2010. gada sezonu, secināts, ka Pētera Čaikovska Pīķa dāma ir viena no četrām populārākajām operām mūsu Baltajā namā. Aplūkotajā 90 gadu periodā ir notikušas 445 Pīķa dāmas izrādes 59 sezonās – šis spriegi dramatiskais darbs piedāvāts skatītājiem, sākot jau ar pašu pirmo šī teātra sezonu. Diemžēl šis statistiskais apkopojums nav pilnīgs, jo beidzas ar 2010. gadu, un izrādes sen vairs netiek šādi skaitītas.

Zīmīgi, ka Žermēna Heine-Vāgnere, kura Lizas lomu dziedājusi kopš 1966. gada, Pīķa dāmu izvēlējās arī kā vienu no dažām atvadu izrādēm, ar kurām viņa 1975. gada novembrī beidza skatuves karjeru. Savukārt Hermanis bija viena no spilgtākajām Kārļa Zariņa lomām. Viņš to brauca dziedāt arī uz Maskavas Lielo teātri, kur to izpildījis 50 reižu, kā tas minēts tenora 70 gadu jubilejas CD bukletā. Hermaņa āriju, kas skan operas finālā, vecmeistars savam jubilejas diskam speciāli ierakstīja no jauna.

Pīķa dāmas diriģentu vidū Rīgā bija Rihards Glāzups un citi meistari, un ir dzirdēts par maestro Vasilija Sinaiska sapni tieši šo operu nodiriģēt mūsu opernamā. Negrimšu dziļākā vēstures izpētē, vien atļaušos secināt, ka Pīķa dāmā Rīgā arvien skanējušas mūsu labākās balsis un iestudējumos vienmēr tikuši iesaistīti galvenie mākslinieciskie spēki.

Atklāts gan ir jautājums, vai arī šodien būtu pa spēkam izrādīt šo Čaikovska meistardarbu tikai ar mūsu pašu trupas balsīm. Reāli domājot, šķiet, ka tomēr ne.

 

Pašiznīcinošais spēks

Pēc Aleksandra Puškina garstāsta veidotais Modesta Čaikovska librets Pētera Čaikovska mūzikas dramaturģijā ir savīts tik meistarīgi, ka visi tēli (to vidū pat epizodiskās viena priekšnesuma lomas – kā, piemēram, senlaicīgi stilizētās Pastorāles varoņi Priļepa un Milovzors) iekļaujas darbībā īstajā laikā un vietā. Šeit svarīgs un neatņemams ir katrs, aktīvā un mērķtiecīgā mijiedarbībā apliecinot sen zināmo tēzi, ka nav lielu un mazu lomu.

Tomēr galvenais drāmas virzītājs un vaininieks Pīķa dāmā ir Hermanis, kurš ar savu apsēstību dzen postā un iznīcina gan sevi, gan Lizu, gan grāfieni. Ne velti arī Žermēna Heine-Vāgnere uzsver, ka "vislielākais dramatiskais sasprindzinājums cauri visām septiņām operas ainām ir Hermanis" (Rutas Ruņģes grāmatā Žermēna Heine-Vāgnere, Liesma, 1985), tāpēc izrādes veiksme ir atkarīga no Hermaņa lomas tēlotāja. Abās pirmajās atjaunotā iestudējuma izrādēs tas bija Latvijas Nacionālās operas skatītājiem jau labi pazīstamais Krievijas tenors Sergejs Poļakovs.

Hermanis ir vienīgais, kurš uz skatuves atrodas visās septiņās operas ainās gan ar četriem solodziedājumiem (trīs ariozo, trešā cēliena monologs un operas fināla ārija), gan piedaloties dramaturģijas atslēgas duetos un citos ansambļos. Hermaņa atveidotājam ir ļoti liela vokālā un psiholoģiskā slodze. Sergejs Poļakovs šo pārbaudījumu jau ir izturējis Londonas Karaliskajā operā. 22. februāra izrādē Rīgā viņš gan ne uzreiz pilnā krāšņumā atklāja savas balss spēku un aktierspēju: pirmajā ariozo atzīstoties Tomskim, ka ir iemīlējies nepazīstamā svešiniecē, viņš, šķiet, vēl tikai iesildās, savukārt viņa sarunas partneris grāfs Tomskis – Sanktpēterburgas Marijas teātra solists Vladislavs Suļimskis – jau pirmajās frāzēs savaldzina ar savu sulīgo, krāšņo baritonu un artistismu, kas operas gaitā spilgti apliecinās gan noslēpumaini biedējošajā pirmā cēliena balādē, stāstot par grāfienes jaunību, gan jautrajā, divdomīgajā dziesmiņā trešā cēliena sākumā. 

Sergeja Poļakova Hermanis toties pārliecina pakāpeniskajā tēla attīstībā. Tā ved caur diametrāli pretējām noskaņām, arvien vairāk saspringstot kontrastu dinamikā no maiga un jūtīga lirisma līdz nervozai apsēstībai ar uzmācīgo ideju. Tēla attīstības un Sergeja Poļakova vokālā snieguma kulminācija ir plosoši dramatiskais monologs trešajā cēlienā un uzspēlēti bravūrīgā, likteņa apzīmogotā ārija par dzīvi kā tikai spēli.

 

Izcila Liza

Arī Lizas lomu atveido viessoliste. Odesas Nacionālā operas un baleta teātra soliste Anna Bondarenko, kura dziedāja 22. februāra izrādē, pie mums viesojās pirmo reizi un arī Lizas lomā ir debitante. Vairākos starptautiskos konkursos, arī 2019. gada Competizione dell’Opera uzvarējušais ukraiņu soprāns ir jaunatradums, kas Latvijas Nacionālajai operai nācis tieši laikā. Viņas soprāna ekspresijas un aktierspēles arsenālā ir gan sapņains lirisms, gan iemīlējušās sievietes kaisle, gan samierināšanās ar cietējas likteni, gan izmisums līdz pat impulsīvai, bet dzelžainai izlēmībai doties nāvē – viss, kas ir vajadzīgs Lizas lomai, tam pievienojot arī slāviski sievišķīgo būtību ar tai raksturīgo sentimentu un vēlmi uzupurēties. To būtu grūti tikai notēlot.

Annas Bondarenko Liza ir vienlaikus trausla un apņēmīga, pakļāvīga un trauksmaina. Turklāt dziedātāja spēj acumirklī vokāli un emocionāli pārslēgties no vienas galējības otrā, kā tas bija trešajā cēlienā: vispirms iekšēji kontrastējošajā ārijā, gaidot Hermani, pēc tam – iluzori laimīgajā duetā, kam seko vilšanās un izmisums.

 

Savaldība un cildenums

Izrādes pārsteigums, kuru ir sagādājusi mūsu pašu operas trupa, man ir baritons Rinalds Kandalincevs – dziedātājs, kurš beidzot (pēdējā laikā) nonācis arī uz Nacionālās operas skatuves. Viņš ir jau nobriedis mākslinieks. Rinaldam Kandalincevam ļoti piestāv kņaza Jeļecka loma un vokālā partija, no kuras strāvo atturīga savaldība un cildenums. Tas atspoguļojas gan balss līdzsvarotajā plūdumā, gan skatuves stājā. No dzīves atsvešinātajā grāfienes tēlā, un jo īpaši barokāli senatnīgajā dziesmiņā no Gretrī operas Ričards Lauvassirds, Andžella Goba spējusi ienest vecās aristokrātes dziļi cilvēcisko, dvēselē rūpīgi slēpto sāpi par aizgājušo laiku godību un jaunību. To vēl jo paspilgtina izteiksmīgā un ticamā grāfienes kustību valoda.

Mecosoprāns Zanda Švēde, kura ir Frankfurtes operas soliste, ir spilgta Poļina ne tikai ekstravagantā, košsarkanā bikškostīma, bet arī samtainās, piesātinātās balss dēļ. Atmiņā dziļi iesēžas viņas dziedātā skumjā romance. Savukārt mājas muzicēšanas garā ieturētajā Lizas un Poļinas duetā priecē Annas Bondarenko un Zandas Švēdes balsu saderība un perfektais ansamblis. Cienījami, ka mūsu operas prīma Inga Šļubovska-Kancēviča iekļaujas nelielajā divertismenta tipa numurā – stilizēti antīkajā Pastorālē (kopā ar Zandu Švēdi un Vladislavu Suļimski), kurā spoži uzmirdz Priļepas (Hlojas) atvedojumā.

Izrādes tēlu sistēmā organiski iekļaujas Rihards Mačanovskis un Mihails Čuļpajevs Surina un Čekaļinska lomā, Irma Pavāre (Maša) un Aira Rūrāne (guvernante), Guntars Ruņģis (Čapļickis), Armands Siliņš (Narumovs), Andris Lapiņš (rīkotājs) un LNO koris, kura mākslinieki ir dažādi raksturtipāži. Atklājot varoņu pārdzīvojumus un dvēseles stāvokļus, piemēram, negaisu dabā un cilvēka jūtās, LNO orķestris Mārtiņa Ozoliņa vadībā ir solistiem uzticams sabiedrotais.

 

Pīķa dāma

LNO 26.III, 6., 12.VI plkst. 19

Top komentāri

Talantīgi, spilgti!
T
Lai vārnas noķērcas, lai suņu norejas, mums ir ar ko LEPOTIES!
Itamars Toledano
Bagele ir viena no tām retajām, ar ko varam PATIESI lepoties. Dievs viņu bagātīgi apdāvinājis, un lai veiksme un panākumi viņu pavada vienmēr! Mēs esam tik lieli, cik spējam savus izcilākos ļaudis slavēt un teikt.
Mārīte
M
Priecāsimies, ka mums ir Bagele, jo ir vismaz, kur acis, ausis un dvēseli priecēt! Priecāsimies, ka ir Lūsiņa, kas mums ļauj mūsu dižgarus un talantus tuvāk saredzēt, saklausīt un izgaršot!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja