23. novembra vakarā Spīķeru koncertzālē būs skatāma Igora Stravinska teatrālā uzveduma mūslaiku versija - Stāsts par zaldātu orķestra Sinfonietta Rīga solistu (Līva Plociņa (vijole), Guntis Kuzma (klarnete), Jānis Semjonovs (fagots), Jānis Stafeckis (kontrabass), Jānis Porietis (trompete), Artūrs Bērziņš (trombons)un Mikus Bāliņš (sitaminstrumenti)), diriģenta Normunda Šnē un aktiera Edgara Samīša priekšnesumā. Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē: "Stravinskis Stāstā par zaldātu neapšaubāmi sasniedz apogeju savās elegantajās, drosmīgajās un virtuozajās rotaļās ar ritmu, tā struktūrām un laika organizāciju kā teju vai galveno mūzikas izteiksmes līdzekli. (..) Uzdrošinos apgalvot, ka tieši mūzika padarīja šo stāstu par aizvien slavenu un hrestomātisku ikonu."
Izrādes režisors Kārlis Krūmiņš aicinājis dramaturgu Ivo Briedi sagatavot jaunu lugas libretu - stāstu par XXI gadsimta karavīru. Jaunradītais librets rosinās skatītāju domāt par karavīra, kara un miera tēmu mūsdienās, palūkoties uz politiskajām spēlēm un vēstures mācībstundām.
Tuvāk realitātei
"Kad man piedāvāja taisīt šo stāstu, man ārkārtīgi patika mūzika, taču pats stāsts likās nedaudz senils un es nevarēju atrast pamatojumu, kāpēc būtu jātaisa tieši šis stāsts. Varēju atrast pamatojumu, kāpēc šī mūzika runā par karavīru un kāpēc tā ir jādzird. Bet nevarēju atrast personisko sasaisti ar stāstu. Ja tas ir stāsts, kāpēc neparunāt par mūsdienu karavīru?" mēģinājuma pauzē atklāj režisors Kārlis Krūmiņš.
Viņu nodarbinājuši jautājumi: kāds ir mūsdienu karavīrs? Cik daudz vispār par šo profesiju zinām? Kādi ir mūsu priekšstati par karavīru, kas nāk jau no folkloras, izvēršas metaforiskā varonī? Kāds ir viņa morāles kodekss? "Tā mums likās daudz interesantāka tēma par krievu pasakas apdari," režisors norāda, ka ne velti savulaik šim stāstam jaunu, savu variantu uzrakstījis arī Kurts Vonnegūts.
Kārlim Krūmiņam ir svarīgi, lai stāstā būtu kaut kas pavisam reāls, saprotams, mūsdienīgs. "Katram ir savi priekšstati par mistisko karavīra tēlu, ik pēc brīža piedalāmies starptautiskās misijās, taču neko daudz par to nezinām. Varbūt ir vērts par to parunāt?
Latvijā katram ir kāds draugs, radinieks, paziņa, kas dien un ir piedalījies misijās. Mūsu vēstījumā būs arī dokumentālas vietas, kas darīs savienojumu ar realitāti pavisam īstu un neviltotu," režisors neslēpj, ka viņam pašam galvenais jautājums bijuši viņa personīgie priekšstati par šo profesiju - heroistiski, mītiski, arī folkloristiski priekšstati kopā ar nacionālu patosu un kaut kas reāls, kas notiek tagad. Vairākkārt uzsverot, ka top stāsts par karavīru, nevis koncerts, Kārlis paskaidro, ka tas nebūs par vienu konkrētu cilvēku, tikai lineārā perspektīvā.
Briesmas pa gabalu
"Protams, visvairāk interesē brīdis kaujā, kad karavīrs saskaras ar reālām briesmām. Kāpēc patīk filmas, kurās cilvēks ir uz robežas? Tāpēc, ka ir patīkami skatīties uz briesmām pa gabalu. Tā arī mēs savā stāstā - skatāmies uz briesmām pa gabalu," Kārlis atzīst. Kopā ar dramaturgu Ivo Briedi viņi līmējot savu stāstu no mazām reālām ainām. "Mēs tās nosaucām par šķembām. Tās veido kopainu. Kā tu tās salīmē, jau ir tavas personiskās interpretācijas uzdevums. Protams, mūzika diktē savus noteikumus, un ir ļoti interesanti pirmoreiz mūžā strādāt arī ar mūziķiem," Kārlis to uzskata par īpašu izaicinājumu. Viņam īpaši rūp, lai teatrālisms neuzkundzētos mūzikai, jo kā mākslas vērotāju viņu nepamet sajūta, ka, "tikko teatralitāte pārkāpj pāri mūzikai, tā tiek iespiesta tik dziļi fonā, ka kļūst ilustratīva un līdz ar to - it kā mazvērtīgāka. Mūsu uzdevums - lai aktieris ir galvenais instruments ansamblī, nevis ir teātris un tam kaut kur fonā spēlē mūziķi. Vai atradīsim īsto sakabi - tā ir panākumu atslēga".
Uzveduma veidotāji arī laikus brīdina, ka būs nepieciešama skatītāju aktīva intelektuāla līdzdarbība. Te nevarēs tikai apsēsties krēslā un izklaidēties skatoties. "No vienas puses, tā ir individuāla, šaura tēma, no otras, - ir liels vispārinājums. Uz to var skatīties gan traģiski, gan traģikomiski. Manuprāt, šis darbs ļauj paskatīties arī no otras puses, no komiskās puses, ne tikai spiest grīdā, ar seju dubļos. Lai ir patīkami skatīties. Bet pats galvenais - mēs vēlamies ierosināt domāšanu," stāsta dramaturgs Ivo Briedis.
Armija kā teātris
Interesanti, kāda ir pašu izrādes veidotāju personiskā, dienesta pieredze? Izrādās, Ivo Briedis vienīgais bijis armijā: "Es vēl biju padomju armijā Kaļiņingradā 80. gados. Šodien runājām par karavīra morāles kodeksu. Atcerējos, to sauca par moraļnij ustoj. Atmiņā palikusi absurda sajūta: visi spēlē teātri, ka ir ārkārtīgi nopietni un vajadzīgi, un ar krunkām pierē mēģina pierādīt savu svarīgumu." Viņaprāt, mainoties karu nosaukumiem, numuriem un gadiem, karavīrs paliek tas pats. "Viņš joprojām izpilda pavēles, jūt līdzīgas sajūtas, ilgojas pēc tā paša - nekas diži nemainās." Karavīra dzīve - tas nenozīmē uzreiz tikai skumjas un ciešanas. Katram ir sava realitāte, problēmas, uzdevumi, neveiksmes, veiksmes.
Koncertizrāde
Spīķeru koncertzālē 23. novembrī plkst. 19