Titullomā iejutīsies smalkais zviedru baritons Pēters Matei. Viņam būs spoži partneri: soprāni Federika Lombardi (donna Anna), Ana Marija Martinesa (donna Elvīra) un Jina Fana (Cerlīna), tenors Bens Bliss (dons Otavio) un basbaritoni Adams Plačetka (Leporello), Alfreds Volkers (Mazeto) un Aleksandrs Cimbaļuks (komandors).
Ar Dona Žuana iestudējumu Metropoles operā debitē diriģente Natālija Stucmane, kura ir Atlantas simfoniskā orķestra muzikālā vadītāja un Filadelfijas orķestra galvenā viesdiriģente. Viņa pati ir pazīstama kā lieliska dziedātāja (kontralts).
Šī režisora Ivo van Hoves izrāde pirmo reizi bija redzama 2019. gadā Parīzes operā. Ivo van Hove ir viens no drāmas un mūzikas teātra līderiem, viņa skats uz klasikas darbiem allaž ir skaudrs un laikmetīgs. "Dona Žuana izaicinājums ir tas, ka tā ir ļoti gara opera. Pirmais cēliens ir ass kā nazis, savukārt otrais gandrīz vai atkārto jau redzēto, taču attīsta to dziļāk, un te kļūst vēl grūtāk – operā ir buffa daļas, kas nepadodas pat lielajiem režisoriem, viņi tur pazūd. Ja sāc taisīt komēdiju, nekas nesanāk, tad tas ir stāsts ne par ko. Ir jāpadziļina emocijas, nevis jāspēlē kaut kas viegls vai smieklīgs, kas tik un tā nav īsti tas, kas tas ir," saka Ivo van Hove. Operas titulvaroni režisors uzskata par amorālu. Viņš ir oportūnistiski noskaņots, ne ar vienu neveido dziļas attiecības, viņam nav empātijas pret citiem. Donu Žuanu pat varētu nosaukt par sociopātu.
"Kad pētīju partitūru un tekstu, atklāju, ka opera runā par varas struktūrām mūsu sabiedrībā: sastopamies ar donu Žuanu, viņa kalpu Leporello, zemnieku kopienu. Dons Žuans pavedina Mazeto līgavu Cerlīnu, solot viņai pasakainu, labi nodrošinātu nākotni. Viņš arī seksuāli un emocionāli dominē pār donnu Elvīru. Šīs dažādās varas struktūras ir saistītas ar kontroli, un pakļautajiem tiek kaitēts. Dons Žuans ir virsotnē, un pārējie viņam pretojas," piebilst režisors. "Lorenco da Pontes librets ir ļoti labi uzrakstīts, visi varoņi ir sarežģītas, daudzpusīgas personības. Viņi ir līdzīgi Ingmara Bergmana radītajiem personāžiem – viņi nav ne labi, ne slikti, vienkārši cilvēcīgi, tas ir gandrīz kā mūsu laikmeta apraksts," uzsver Ivo van Hove.
"Mūsu veidoto iestudējumu darbība nekad nerisinās kādā konkrētā laikā. Vienmēr cenšamies radīt tādu izrādi, kas būtu izskatījusies mūsdienīga pirms desmit gadiem un kas būtu mūsdienīga arī pēc desmit gadiem. Arī kostīmos un skatuves noformējumā tas ir mēģinājums veidot universālas drāmas," stāsta režisors, kurš allaž strādā kopā ar scenogrāfu Janu Versveiveldu un kostīmu mākslinieci Anu D’Heisu. "Tas, ko redzat uz skatuves operā Dons Žuans, ir iela ar piecām ēkām. Mēs esam uz ielas, ārā, tā ir sabiedriskā dzīve. Mēs nezinām, kas notiek namu iekšpusē. Platforma ar ēkām lēni griežas, un iela kļūst līdzīga cietumam un slēgtai telpai," izrādes scenogrāfiju raksturo režisors.
Plašāka saruna ar Ivo van Hovi par Dona Žuana iestudējumu ir lasāma šeit.
Informācija: metopera.org, forumcinemas.lv