Pirmo reizi redzot Niku Keivu koncertā Roskildes festivālā, likās, ka viņš ar savām dziesmām vienkārši uzbrūk. Saliecies uz priekšu un sažņaudzis rokās mikrofonu, it kā tādā veidā liekot tam ar arvien lielāku jaudu pārraidīt mūzikā izstāstīto stāstu skaļruņos un klausītāju smadzenēs, kāpjoties tuvāk skatuves malai un brīžiem pārliecoties tai pāri, liekot apsargiem būt uzmanīgiem un gataviem krītošo Niku Keivu ķert kuru katru brīdi. Viņš dzied tieši sejā pirmajās rindās stāvošajiem, kuru vidū biju arī es, jo šis bija koncerts, kuru gribējās izbaudīt no iespējami tuvāka attāluma. Jo kontakts ar Niku Keivu ir ļoti svarīgs.
Gribas večiem patrakot
Kopš pankgrupas The Birthday Party laikiem septiņdesmitajos līdz kolektīvam The Bad Seeds, ar kuru viņš koncertē joprojām, Nika Keiva cienītāju paaudzes jau mainījušās vairākkārt. Slikto sēklu sastāvs gan laika gaitā arī ir mainījies, jo droši vien viegli ar to Niku Keivu nav vai arī viņam pašam nav viegli ar citiem lieliem talantiem – ir bijuši un aizgājuši Bliksa Bārgelds no vācu avangarda rokgrupas un visu trokšņotāju tēviem Einstürzende Neubauten, Miks Hārvijs bija ar Niku Keivu kopā 25 gadus, bet nu jau arī prom un ir izdevis vairākus burvīgus soloalbumus, arī ar Serža Gensbūra dziesmu versijām angļu valodā.
Sākotnēji, kad ierakstu kompānijas Mute Records šefs Daniels Millers savu mākslinieku un potenciālo naudas mašīnu rindās bija paņēmis arī Niku Keivu, toreiz vēl samērā priekšzīmīgais un nepieredzējušais pienapuika Deivs Gahans no Depeche Mode esot šefam pārmetis, ka tas pinas ar tādiem neglābjamiem narkomāniem, turklāt daži no Nika Keiva kompānijas pat esot Mute Records noliktavā zaguši savus ierakstus, lai tos iemainītu pret narkotikām. Cenrādis netiek izpausts – cik plašu jāiedod par devu, vai varbūt par vienu plati pienācās tik daudz, ka trijām dienām pietika? Vismaz tā tiek rakstīts grāmatā par Latvijā nākamgad atkal gaidāmo grupu Depeche Mode. Šīs grāmatas sen sagatavotais latviešu tulkojums savu izdošanu apgādā Mansards cer sagaidīt vēl šogad.
Pats Niks Keivs ar gadiem kļuvis piezemētāks, un lielākajai daļai viņa "pazinēju" pirmās, kas nāk prātā, ir balādes. Rīgas koncertā pirms 11 gadiem mākslinieks lielāko daļu laika pavadīja pie klavierēm, un arī Arēnā Rīga bija tikai sēdvietas. Pirmo rindu vietu lepnie īpašnieki bija sašutuši, ka jau pēc pirmās dziesmas Niks Keivs aicināja publiku nākt priekšā, kas dārgo biļešu pircējiem pilnībā aizsedza skatu. Niks Keivs varbūt tādā veidā parāda savu joprojām pancisko domāšanu, iespļaujot bagātajiem pirmajās rindās sēdošajiem sejā? Diez vai, jo pats taču jau sen tāds, kurš limuzīnos braukā, jo joprojām ir supezvaigzne, uz kuras koncertiem cilvēki dodas kaut kur tālās zemēs, jo tuvāk – ej nu sazini, vai maz būs?
Brīžiem Nikam Keivam ar biedriem no The Bad Seeds viss apnīkst, un gribas večiem arī patrakot: tā viņi sāka spēlēt agresīvu, psihedēlisku blūzroku un izveidoja apvienību Grinderman, kuras divi albumi liek pasaulei noticēt, ka Niks Keivs, tāpat kā viņa vairāk nekā desmit gadu vecākie priekšgājēji klasiķi Lū Rīds un Deivids Bovijs, jau sasnieguši cienījamu vecumu, var pēkšņi izdot pavisam negaidīta skanējuma albumu un izdarīt visu tā, kā vēlas, nevis tā, kā turnejas vai ierakstu grafiks liek. Par to arī tiek domāts – ik pēc gada, diviem vai pieciem iznāk kāds jauns albums. Pēdējā, pērn izdotā Skeleton Tree tapšana saistās ar laiku, kad Nika Keiva dzīvē notika personīga traģēdija – viņa 15 gadu vecais dēls Artūrs gāja bojā, nokrītot no klints Braitonā Anglijā. Viņa draugi pēc tam liecinājuši, ka kopā lietojuši LSD un Nika Keiva dēls pazaudējis kontroli pār sevi.
Dokumentālajā filmā par Skeleton Tree tapšanu Niks Keivs skatās uz sevi spogulī un brīnās, kas tie par maisiem viņam parādījušies zem acīm, agrāk to tur neesot bijis, un arī dziedāšanas vietā Niks Keivs tiecas pamazām pārslēgties uz deklamēšanu, kas viņam ļoti piestāv, kaut viņa dziedāšanas maniere ar to ir īpaša, ka īsti nesaproti, vai uz tevi kliedz vai dzied, vai varbūt glāsta, iemidzina, gaida tavu pulsu apstājamies.
Iepriekšminētais traģiskais notikums Nika Keiva dzīvē zīmīgi savelkas arī ar Dailes teātrī iestudēto izrādi Bannija Manro nāve, kas veidota pēc Nika Keiva grāmatas ar šādu nosaukuma (Dienas grāmata, 2009). Daudzi grāmatu atzinuši par draņķīgu, bet izrāde ir kļuvusi par vienu no visrezonējošākajiem notikumiem pagājušajā teātra sezonā: vieniem iestudējums patīk, citiem riebjas, toties tas atklāj Nika Keiva būtību daudziem, kuri par viņu iepriekš nezināja neko vairāk kā nāves apvējotās romantikas pilno 1995. gada duetu ar Kailiju Minogu no albuma Murder Ballads. Citās albuma dziesmās piedalījušies arī Šeins Makgovans un Pollija Džīna Hārvija, kura dažreiz tiek dēvēta par "Keivu brunčos".
Vai ir kandidātes?
Nāve Nika Keiva daiļradē visu laiku ir mums līdzās, un ar to ir cieši saistīts viss, ko darām, – no nākšanas šajā bīstamajā vietā, ko sauc par pasauli; to apdzied arī mūsu Juris Simanovičs ar savu grupu Bērnības milicija, kas būtu vislabākais variants, ar kuru uz kādas mazākas skatuves iesildīties pirms Nika Keiva nākamajā vasarā festivālā Positivus. Jācer, ka rīkotāji to ņems vērā un sakārtos apmeklētāju labsajūtas kalendāru. Niks Keivs ar grupu The Bad Seeds uzstāsies 2018. gada festivāla Positivus noslēdzošajā dienā – svētdien, 22. jūlijā.
Pagājušogad KDi slejā rakstīju, ka Frenks Bleks varētu saņemt Positivus fanu kluba pateicības vēstuli par to, ka viņš ar savu grupu Pixies ir izglābis festivālu, jo to apmeklēs ne tikai tīņi, kuri zina tikai vienu Pixies dziesmu un to pašu tikai tāpēc, ka to spēlē Placebo. Redzēsim, ko Positivus vēl piedāvās, bet pašlaik šķiet, ka šoreiz līdzīga festivāla karognesēja un simbola loma būs atvēlēta Nikam Keivam, kaut arī Kailija Minoga viņam uz skatuves dziesmā Where the Wild Roses Grow, visticamāk, neiznāks no aizkulisēm un nepievienosies. Varam piedāvāt kādu no mūsējām. Vai ir kādas kandidātes?
Konkursa jau tāda nav, bet kāpēc nemēģināt minēt, kuru Niks Keivs, lepni kūpinot cigāru klubkrēslā Positivus aizkulisēs, izvēlētos, ja viņam atvestu un priekšā liktu Eviju Vēberi, Sniedzi Prauliņu un Elizabeti Balču? Ha, nāk prātā labāks variants – Ilona Bāliņa tajā 60. gadu beigu veidolā Menueta sastāvā, kad piecpadsmit gadu vecumā dziedāja Imanta Kalniņa Dūdieviņu. Taču tas nav iespējams, un tāpēc atliek Elizabete, Evija vai Sniedze. Kazi, varbūt šo lietu var sabīdīt, ja Queen atliekas Ivaru Godmani pie savām bungām Rīgā paņēma, tāpēc meitenēm jau tagad jāsāk mācīties dziesmu. Ir krēsla, purvs, kaut kāda upe, varbūt čūska, taču bailīgi jebkurā gadījumā. Viens, divi, trīs – un sākam: "They call me the Wild Rose/ But my name was Elisa Day…"
Festivāls Positivus 2018
Salacgrīvā 20.–22. jūlijā
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 50–87