Valda Čakare ****
Liepājnieku izrādē piedzīvojam Aigara Ozoliņa scenogrāfiski realizētu pasaku grāmatas lapu pāršķiršanu, videomākslinieka Andra Vētras asprātīgi īstenotas no grāmatas birstošu burtu projekcijas, blīkšķi, no kura palecas vai puse skatītāju zāles, visumā piemīlīgus briesmoņus, draudzību, nodevību un, pats galvenais, iztēles valdzinājumu. Īsi sakot, te atrodams viss vai gandrīz viss, kas nepieciešams izrādē bērniem. Režisorei Leldei Kaupužai izdevies ne tikai panākt labsirdīgu, no kokainas didaktikas brīvu intonāciju, bet arī vizuāli skaidri un saprotami izstāstīt Mihaela Endes visai sarežģīti savērpto stāstu par maza zēna pieredzējumiem fantāzijas pasaulē, cenšoties glābt Sirdsmiera Princesi. Par izrādes veidotāju izdomu liecina gan Ingas Krasovskas deju soļus līgani "tamborējošais" Pūķis, gan morāli nenoturīgās Malduguns artistiskā dīdīšanās, spoguļa lauskām pārklātu apmetni plivinot, gan efektīgie tumsas spēki – sevišķi Agneses Jēkabsones Spīgana ar garu spirālveidīgu galvasrotu, kas šūpojas ap aktrises slaido stāvu. Šķiet, mērķauditorija jūtas ieinteresēta un gandarīta. Ja nu kāds akmens metams teātra dārziņā, tad par nenokārtotajām autortiesībām, kuru dēļ jālauza galva, kāpēc programmā kā vienīgā autore minēta Rasa Bugavičute.
Undīne Adamaite ****
Liepājas teātris gadu noslēdz ar uzrāvienu – režijas jaunpienācējas Leldes Kaupužas un komandas iestudētais Bezgalīgo stāstu stāsts ir vērtīgs pienesums bērnu izrāžu lauciņā. Ja nebūtu tik slidens un patāls ceļš, varētu aicināt uz to doties arī no "pašas Rīgas" un citām pilsētām. Stāsts, morāle, fantāzija, joki, efekti un triki ir savērpti teju ideālās proporcijās. Ar asprātīgu un atjautīgu spēlesprieku radošā grupa (scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, horeogrāfe Inga Krasovska, komponists Edgars Mākens, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, videomākslinieks Andris Vētra) bez jebkādām brillēm un supertehnoloģijām rada 3D (jebkuras aizspogulijas – telts, būcenis) atmosfēriskumu. Izrādes pamatā – Rasas Bugavičutes luga Toms Tomsons, kurš slēpās grāmatās. Dramaturģei gan vajadzētu padalīties nopelnos ar Mihaelu Endi. Izrādes spriedzi notur ceļa un izziņas motīvs – kā visās pasakās. Toms uz katra soļa sastopas ar kādu pārbaudījumu, un viņa sirds tiek vētīta – vai ir kā sidraba oliņa? Finālā satiekas jau cits Toms, un – līdz ar to – arī apcēlēji vairs nav tie. Mazais intelektuālis Toms kļuvis dūšīgāks fiziskā nozīmē, bet nejaukie apcēlēji – mazāk brutāli. Šī ir tipiska XXI gadsimta bērnu izrāde, jo netrūkst poteriskas un nārnijiskas noskaņas.