Atis Rozentāls ***
Vizuāli iespaidīgā un tehniski sarežģītā izrāde svārstās starp izteiktu grotesku E. T. A. Hofmaņa aprakstītās sabiedrības attēlojumā un butaforisku izpratni par pasakas estētiku ar aktrisēm – "lilijām", kurām uztērpti triko ar ziedlapiņām. Ir izrādes koptēls, kas nenoliedzami uzrunā (atzinību pelnījis scenogrāfa un videomākslinieka Māra Kalves veikums), un ir ar aizrautību veidoti aktierdarbi, no tiem jāizceļ Rolands Beķeris Anselma lomā un atraktīvā Inese Kučinska kā Ābolu sieva. Taču izrādei ļoti trūkst tā filosofiskā slāņa, kas dod virsvērtību šim stāstam, – kas tad īsti notiek ar studentu Anselmu, ko nozīmē seno tīstokļu pārrakstīšana, kāpēc viņa iemīļotā ir čūska utt. Dažas atbildes sniedz izrādes programma, tomēr ne pati izrāde. Tādēļ brīžiem rodas dīvaina sajūta – viss kustas, mainās, ceļas augšup un slīgst lejup, cilvēki groteski tipina, daži ļoti daudz un ļoti ātri runā (Kaspars Kārkliņš, šķiet, īpaši sasprindzinās, lai izrunātu zināmu vārdu skaitu minūtē), tomēr darbība uz priekšu nevirzās, īpaši sākumdaļā. Šāda pasaka pieaugušajiem, kurā lielu vietu ieņem Andra Vilcāna mūzika, Liepājas skatītājam ir jauna pieredze, un teātris pelnījis uzslavu par gatavību riskēt, tomēr režisors paša izvēlētā materiāla interpretācijas iespējas sašaurinājis.
Undīne Adamaite ****
Varbūt mazliet pārspīlēju šī iestudējuma aritmētisko vērtējumu, jo man ļoti simpātiska un vērtīga šķiet Liepājas teātra šīs sezonas repertuārpolitika. Teātris riskē, izvēloties augstvērtīgu materiālu un estētiski sarežģītus risinājumus, nevis pārbaudītus un drošus kases gabalus. Ja brīžiem nebūtu risks iekrist bērnu pasakas stilistikā (triko tērptās lilijas visvairāk asociējas ar Īkstīti, īpaši finālā), Zelta pods būtu iekļaujams Hardija Lediņa gada programmā. Hofmaņa fantasmagoriskā absurditāte un pūķis, kas dzimis mīlā no spalvas un rūpnieciskās cukurbietes, ir vērtība pati par sevi. Hofmaniskus dziesmu tekstus radījis Andris Akmentiņš. Radošā grupa (scenogrāfs un videomākslinieks Māris Kalve, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Andris Vilcāns, horeogrāfe Inga Raudinga, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, grima māksliniece Maija Gundare) izdarījusi lielu darbu, lai radītu rēgainu, "kino pirms kino ēras" (Žorža Meljesa mēness, zootrops u. c.) citātiem pilnu pasauli. Bet aktieri šo darbu nomaskē ar spēles prieku. Iespējams, var pārmest zināmu Hofmaņa infantilizēšanu, tomēr man šī izrāde patīk, lai vai kas. Nāksies izvilkt pierakstus un atkārtot Meierholda biomehānikas idejas, jo Zelta poda cilvēciņi kustas ārkārtīgi līdzīgi tiem no Hermaņa 12 krēsliem.