Atis Rozentāls **
Ar prātu saprotu, kāpēc Rēzija Kalniņa cenšas spēlēt galveno varoni – desmitgadīgo prātvēderu Oskaru – iespējami jocīgi – lai neieslīgtu melodramatismā un asaru plūdos, kas tīri objektīvi var pārņemt jebkuru, kurš saskaras ar Ērika Emanuela Šmita aizkustinošo stāstu par mazo puiku un vēzi. Taču sanācis ir kaut kas ārkārtīgi dīvains. Aktrise šķoba seju, kratās, kasās un visādi ērmojas, tēlojot zēnu, un tikpat izkāpināti uzvedas, arī atveidojot Rozā dāmu, kura ar stāstiem par saviem it kā cīkstones piedzīvojumiem cenšas puiku uzmundrināt. Taču cauri šai virskārtai ir jābūt jūtamam baisam traģismam, bet pašreizējā versijā ir tikai nebeidzama neveiklības sajūta, saprotot, kas būtu jāsajūt, un saprotot arī, ka nekas no tā manī kā skatītājā nenotiek. Kļūda ir arī tā, ka aktrise savu seju ir padarījusi par savecējušas, teju vai slimības skartas un nogurušas sievietes vaibstiem, kas arī drīzāk traucē nekā palīdz stāstam. Vizuālā tēla lakonisms (Daces Slokas videoprojekcijas) ir veiksme, atturīgi ieskicējot slimnīcas vidi. Taču izrāde kopumā rada sajūtu kā Žila Verna romānā Begumas pieci simti miljonu, kurā no lielgabala izšautais lādiņš izrādījās pārāk spēcīgs un aizlidoja kosmosā. Skatītājam, kura mīla pret aktrisi nav visu piedodoša, ir grūti sajust emocionālo lādiņu, jo tas pārlido kaut kur pāri.
Maija Svarinska *****
Lakoniska un jēgpilna izrāde. Principiāli, ka režisors Viesturs Meikšāns pats ir veidojis romāna dramatizējumu. Droši vien tāpēc, par spīti ārējai statikai, ļoti konsekventi attīstās iekšējā darbība, proti, tēla dvēseles dzīve. Tādējādi dota iespēja ne tikai domāt, bet arī just līdzi. Taču, ja nebūtu Rēzijas Kalniņas, varbūt nekas arī nenotiktu. Tā patiesi ir viņas monoizrāde – izcilās aktrises mākslas darbs. Skatītāju priekšā atdzimst brīnišķīgs puisēns un viņa desmitgadīgā mūža pēdējo dienu draugi, starp kuriem izceļas par Rozā dāmu dēvētā žēlsirdības māsa. Tas ir ļoti rūgts stāsts, jo bērnam jāmirst, bet vienlaikus – ļoti gaišs, jo vēstī par mīlestību, un, pateicoties tieši aktrisei, tas ir pausts ar sirds spēku un pārliecību, tāpēc ir nemākslots, bet ļoti dzīvs. Šajā kontekstā labi iederas izrādes noformējums. Video un gaismu mākslinieces Dace Sloka un Jūlija Bondarenko vienkārši un reāli atveido onkoloģijas nodaļas aprises. Arī kapela ir līdzīga tām, ko var redzēt daudzās slimnīcās, – ar krustā sisto Kristu. Jā, Viesturs Meikšāns no skatiena debesīs neizvairās un nekautrējas, Rēzija Kalniņa to saprot un atbalsta.
Undīne Adamaite **
Izrādei potenciāli ir visi priekšnoteikumi, lai skatītājs mirktu baltās attīrošās asarās, bet… Saprotu, ka ar šo riskēju to acīs, kuri izrādi sauc par "spēcīgu un emocionālu" (tāds ir tikai stāsts), izskatīties pēc īsta necilvēka, tomēr citādi šoreiz nav iespējams rīkoties, ja negribu "parakstīt nabadzības apliecību" principā talantīgajiem cilvēkiem, kas veidojuši šo izrādi, un arī sev kā vērtētājai. Ticu godīgajiem nodomiem, bet rezultāts – mulsina. It sevišķi, ja samērā nesen Nacionālajā teātrī skatīta izrāde Prāts par līdzīgu tēmu, bet ar nesalīdzināmu lakonisma iedarbības spēku. Abās izrādēs izmantots atsvešinātības efekts, pašironija, zināms melnais humors, lai raudātu zāle, nevis aktrises. Tomēr Rēzijas Kalniņas gadījumā šis princips iestrēgst mēģinājumā gandrīz vienlaicīgi spēlēt desmitgadīgo puiku, Rozā dāmu, vēl citus slimnīcas pacientus, vecākus un visam pa vidu – vēl pašai sevi un, šķiet, arī Dievu. Desmitgadīgā zēna fiziskā atdarināšana, slimnīcas bikšu sānu staipīšana un Rozā dāmas izdomātās brīvās cīņas cīkstones bravūras atdarināšana grūti saucama par ticamu. "Vaibstu un vaigstu" kaskāde nomāc īsos patiesības brīžus, kad Oskars atslābst no rosīšanās, sagumst pleci un viņš atspiežas pret stenderi, lai, sakopojis spēkus, uzvilktu uz sienas Dievam rakstītās vēstules numuru. Vairāk nospēlē Daces Slokas "miesiskās" un asociatīvi iedarbīgās videoprojekcijas.