Jegors Jerohomovičs ****
Jaunā opera ir laikmetīgs, stilīgs iestudējums, kādu novērtētu arī Žerārs Mortjē. Veselīgs organisms, kurā talantīgi sintezēti visi elementi – mūzika, teksts, drāma, izpildījums, režija un vizuālais noformējums. Kristapa Pētersona partitūra ir intelektuāls rēbuss, ritmiski sarežģīta skaņu ainava, kurā atplaukst Sergeja Timofejeva libreta rindas – izteiksmīgos rečitatīvos šaha diskurss tiek atšķaidīts ar ironiju. "Opera ir krievu valodā, jo mēs vēlamies iziet Krievijas operas tirgū," paziņo melnais Tornis A8. Šis ir absolūti oriģināls darbs, lai gan par šaha tēmu teātris meditē jau sen. Pirms 30 gadiem tapa grupas ABBA dalībnieku Bjerna Ulveusa un Benija Andersona politiski romantiskais mūzikls Chess, pērn Mančestrā un Ņujorkā tika iestudēta Meta Čārmena luga The Machine par Garija Kasparova spēli pret datoru Deep Blue. Opera ir uzvesta asprātīgi un konceptuāli – atbilstoši šaha partijas dramaturģijai (visi dalībnieki, ieskaitot divus diriģentus, ir šaha figūras), tā pieslēdzas svarīgām sociālpolitiskajām un personiskajām strāvām, manifestē teatrālas, mākslinieciskas vērtības, emocionālas un psiholoģiskas nianses. Tā nav opera, kuru var klausīties aizvērtām acīm, – tā aicina atvērt acis, ausis, apziņu un sirdi. "Kamēr tu esi dzīvs, mats nav iespējams!" uzsver baltais Tornis A1.
Inese Lūsiņa ****
Tas, ko noteikti nevajag darīt, ir klausīties šīs operas mūziku audiotiešraidē vai ierakstā vēl pirms izrādes noskatīšanās, jo šis ir gadījums, kad izrāde ir baudāma tikai kopumā, nevis pa sastāvdaļām. Klausoties pusotru stundu ilgais mūzikas materiāls šķiet vienveidīgs: pragmatiski strukturētajā skaņu konstrukcijā nav ne spilgtu atmiņā paliekošu tēmu vai intonāciju, ne atsevišķi iedarbīgas muzikālās dramaturģijas. Taču kopā ar izrādes dalībnieku vizuālo tēlu un skatuvisko darbību, tekstiem, scenogrāfiju un vēsturiskajām videohronikām uzrunā interesants, pārsteidzošs jaunās mākslas fakts. Jauns dokumentālā teātra žanra vērsums: opera – lekcija gan par vēsturi, gan leģendārās abu Mihailu – Tāla un Botviņņika – 1960. gada šaha spēles gaitu. Ironisks laikmeta ainojums XX gs. 20.–60. gadu padomju aģitācijas garā. Oriģinālā kompozīcijas autorsistēma pierāda, ka ir iespējams burtiski iztulkot skaņu valodā gājienus ar šaha figūrām, attīstot arī klasiķa Haidna Atvadu simfonijas ideju, ka mūziķiem pakāpeniski jāpamet skatuve. Spilgti solistu vokālie darbi līdz pat dziedrunai un tiešajai runai, sevišķi, kad tie izskan tik kolorītā, nesamocītā krievu valodā, kāda ir Armandam Siliņam, Jurim Ādamsonam, Ievai Paršai. Divi diriģenti mūzikas procesu vada kā precīzs šaha dubultpulkstenis.
Orests Silabriedis *****
Ja vispār mūsdienās jāraksta opera, tad tieši tāda kā Šahs. Šī ir opera pēc būtības – mūzika te nav pašvērtīgāka par tekstu (un otrādi) –, iestudējums nevainojami pieguļ Pētersona un Timofejeva spožajam veikumam, skatuves ietērps saderīgs ar tērpu mākslinieku veikumu. Horeogrāfijas pienesumu novērtēt nevaru – tas liekas kā no citas pasaules, tāpat arī Andra Lapiņa spēles stils, kas no izrādes elegantā veidola diemžēl lec ārā kā eļļa no pannas. Toties pārējo dziedātāju sniegums uzteicams, un orķestra mūziķu nopelns ne mazāks. Izrāde fascinē jo sevišķi tādēļ, ka Pētersons ir vienlaikus analītiķis un mistiķis – viņa talants eksponē apollonisko un dionīsisko, un domubiedru komanda to precīzi uztvērusi. Muzikālajā izrādē kulminācijas epizode (liekas, ap zelta griezuma punktu) ir bezmuzikāla – tā ir Boļeslava Voļaka veiktā šaha partijas analīze jeb stāstījums ar mazliet kaitinošiem elektronikas sprikstiem, bez kuriem, iespējams, varētu arī iztikt. Šahs ir monolīts un labi izdevies veidojums, kas izglīto un ļauj aiziet no LNO laimīgam. Turklāt šis ir notikums ne tikai mūzikas vai teātra jomā – tas daudzkārt pārsniedz vienas jomas robežas un ir vērtējams kā spoža kultūras dzīves parādība, ko apspriest un ar baudu izgaršot. Domāju, prieks par šo būtu gan Marģerim Zariņam, gan Hardijam Lediņam.