Atis Rozentāls **
Viesrežisore Rēzija Kalniņa izvēlējusies Viktora Igo romānu inscenēt kā pasaku šī vārda butaforiskākajā izpratnē. Diemžēl viņai izdevies atmodināt arī to štampaini teatrālo spēles manieri, "raksturu taisīšanu", par kuru Nacionālā teātra aktieri daudz kritizēti, bet likās, ka teātris pēdējos gados no tās puslīdz ticis vaļā. Dekoratīvās skrandās tērptie nabagi šķoba seju (šai ziņā izceļas Dace Bonāte), aristokrāti ķēmojas uz pilnu klapi – kā lai notic, ka Daiga Kažociņa un Maija Doveika ir Latvijas labāko aktrišu sešniekā? Un kas noticis lieliskajam Uldim Dumpim? Jēdzīgākais iespaids paliek par abiem jauniešiem – Kaspara Aniņa Gvinplēnu un jo īpaši Agneses Cīrules Deu. Pasakas estētika nokauj to izrādes slāni, kuru režisore labprāt uzsvērtu, – Gvinplēna mēģinājumu uzrunāt korumpēto varu un sacelties pret to. Taču ko vērta ir sacelšanās pret lellēm? Mūsdienīgi aranžētās Imanta Kalniņa dziesmas šajā jūklī neizceļas, tās iekūst kopējā estētiskajā raibumā, savukārt Ilzes Zīriņas mūsdienīgā horeogrāfija lec laukā no izrādes dekoratīvā rāmja. Nav šaubu, ka iestudējumam būs savs skatītāju loks un uz to droši vien vedīs arī vidusskolēnus. Tomēr gribētos, lai plašam skatītāju lokam adresēti darbi automātiski nenozīmētu arhaisku režijas rokrakstu.
Henrieta Verhoustinska **
Izrādi iegāž ne jau stāsts par sakropļoto jaunekli. Un ne jau emocionālās I. Kalniņa un Vika dziesmas. To iegāž estētisks arhaiskums un štampu lamatas, kurās iekrituši tās veidotāji. Iestudējums līdzinās izrādei Princis un ubaga zēns, taču kopš tās pagājuši 30 gadi. Unikāli tēli nav izveidoti, aprobežojoties ar vispārīgiem raksturojumiem "ļauns", "labs", "gaišs", "raupjš, bet labu sirdi". Katrs aktieris veidojis tipāžu savas izpratnes ietvaros. M. Doveika atmaskojusi savu Džoziannu kā dēmonu sievietes izskatā, D. Kažociņas karaliene ir kā šaha figūra no Alises Aizspogulijā. N. Laizāns Ursusa lomā slēpj savu labo sirdi aiz parupjas uzvedības, un vairāk par viņu neko neuzzinām. I. Burkovskas un īpaši D. Bonātes ņemšanās ar īpašām vajadzībām apveltītu sieviņu lomās raisa žēlumu pret aktrisēm. M. Kramenko scenogrāfiju varētu saukt par izteiksmīgu, ja ne ar lupatu virtenēm apvītie apaļie simboli un aktieriem neērtais Ursusa namiņš. Grimst un ceļas podesti un grīda, milzu ķekši kuļ gaisu, uz tiem līdzsvaru mēģina noturēt aktieri, kuri dzied pat ar galvu uz leju, – bet postulētās idejas izčākst. Vispaliekošākās ir epizodes, kurās jaunie aktieri Kaspars Aniņš un Agnese Cīrule, netaupot sevi un raudot īstas asaras, pamanās cauri klišejām tomēr aizkustināt nīgrāko skatītāju sirdis. Pat manējo.