Atis Rozentāls ****
Skatītāji, kas no Ingmara Bergmana darba iestudējuma laikam bija gaidījuši nopietnu sarunu par laulības dzīvi, starpbrīdī gāja prom. Vairākums tomēr palika: Regnāra Vaivara skatījums uz vīra un sievas attiecībām ir atraktīvs un visai ironisks. Izrādes enerģētika dzīvīgāk pulsē pirmajā cēlienā, otrajā iestājas tāds kā atslābums un rodas sajūta, ka darbību varētu savilkt spriegākā mezglā. Teatrālā ampelēšanās aizēno attiecību analīzes dziļumu, taču šinī gadījumā tas attaisnojas, un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Jura Žagara varoņu attiecību peripetijas tik un tā saņem skatītāju līdzjušanu – tikai ar samērā lielu smieklu devu. Toties smalka, smeldzīga ir epizode ar Mirdzas Martinsones Jakobi kundzi. Precīza Evas lomā ir Rēzija Kalniņa. Interesanta ir izrādes muzikālā partitūra, jo uzsvērti šķībi dzied pat tie, kuri, kā zinām, prot labi dziedāt. Scenogrāfs Reinis Suhanovs veiksmīgi apspēlē teātra pasaulē jau aprobētus paņēmienus, piemēram, mēbeļu proporciju maiņu (garš galds, milzīga gulta ar gigantiskiem spilveniem, maza mašīnīte, kurā brauc Jura Žagara varonis). Izrāde parodē seriālu vai realitātes šovu, kurā asistenti var palīdzēt pārģērbties, bet dzīvi sakārtot nespēj neviens.
Maija Uzula-Petrovska ****
Mariannas un Jūhana attiecību spēles Regnārs Vaivars no intīma kamerformāta iznesis tieši (tiklab sporta, kā cirka) arēnas vidū. Vienlaikus Reiņa Suhanova veidotās skatuves telpas sienas ir mīksti dūmakainas kā izolatorā, kurā nošķirti pacienti, kas varētu nodarīt pāri ne tikai citiem, bet arī paši sev. Augstāko slāņu laulātā pāra sadzīves norises nemitīgi asistē sešu palīgu komanda – saģērbjot, pārņemot ēdiena gatavošanas stafeti, pasniedzot tualetes papīru un pat organizējot lauleņu dzimumaktu. Tādējādi vienlaikus tiek uzsvērts pāra sociālais statuss, infantilitāte un ikviena dzīvē pazīstamais rutīnas rāmis, bet pāri visam – skatuviskās norises teatrālā daba. Izrādes pasaule ir absurda un ļoti asprātīga, veiksmīgi atrastā un attīstītā estētika piešķir svaigu skatpunktu viegli atpazīstamajām situācijām. Fiziskā teātra elementi (horeogrāfe Renāte Kērda) psiholoģisko problemātiku palīdz risināt caur ķermenisko paradigmu. Juris Žagars Jūhana lomā ir precīzs un pašironisks, tomēr vairāk ļauj izcelties Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Mariannai, kas ir virtuozi, niansēti un daudzveidīgi izstrādāts, spožs aktierdarbs. Izrādes otrajā cēlienā ir nelielas temporitma problēmas, tomēr, par spīti tam, šis ir viens no sezonas aizraujošākajiem darbiem, kas ne vien precīzi trāpa laulības dzīves problemātikā, bet ļauj domāt plašāk – gan par dzīvi, gan mākslu –, pārsteidzošā kārtā atstājot gaišu pēcgaršu.
Henrieta Verhoustinska ***
Laulības dzīves ainas ir gudra, teatrāla un bagāta – ar izdomu, spēles prieku un dažādiem domāt-smieties-reflektēt rosinājumiem – izrāde. Tā atgādina gan režisora Regnāra Vaivara "huligāniskos laikus" (lai kā pašam būtu apnicis šis apzīmējums), gan Džilindžera priecīgās "fiškas" tādās izrādēs kā Penelope un Diks vai Kaligula. Horeogrāfe Renāte Kērda kopā ar aktieriem atradusi asprātīgas un fiziski jaudīgas izpausmes (tenisa spēle, mešanās ar seju spilvenā kā dusmu izlādēšana, jauno aktieru vienlaikus "mehanizētā" un dzīvā kustību amplitūda). Stils, no kura Džilindžers konsekventi iet prom, ir tik ļoti kļuvis par Dailes zīmolu, ka prieks, ja kāds cits turpina šo līniju. Prieks ir gan par jauno, gan vēl jo vairāk ne tik jauno aktieru fizisko un psiholoģisko atdošanos azartam. Prieks arī par jebkādas didaktikas trūkumu un arī par to, ka nav skandināviski drūmās smagmes, kas tomēr piemīt Bergmana filmai. Taču dažkārt traucēja neizlīdzinātā aktierspēle, īpaši dāmu intonācijā kādubrīd sāk dominēt vienveidīgi ironisks pārākums, savukārt jauno aktieru eksistencē parādās etīžu (tās ir viņu darbības pamatā) paviršums, kas liek šaubīties, vai viņu izmantošana tādā kā komentāra lomā varoņu emociju vizualizēšanai viscaur attaisnojama. Tamdēļ izrādes darbība 2. cēlienā sāk buksēt, un šķiet, tā iegūtu, ja laulāto draugu šķiršanās mūža garumā būtu kādu pusstundu īsāka.