Aijas Zariņas izstādes Tēvs recenzija. Meklējam vadītāju?

Priekšstats, ka māksliniekam allaž jāmeklē jaunais, nevis jāštancē reiz atrasta formula, ir veiksmīgi pārdzīvojis gan modernisma novāciju kultu, gan vēlāko konceptuālo vēstījumu, sociālā aktīvisma un hibrīdu izpausmju uznācienu. Tiktāl viss kārtībā, lai gan pašreizējais New Age inspirētais ilustratīvisms arī var šķist tuvojamies aprobētai formulai. Jaunā izstāde ar panaivi bērnišķīgajām figūrām un skaidrojošajiem tekstiņiem, kā tieši darbus saprast, tajā iekļaujas perfekti, turpinot iepriekšējo projektu (Sarunas par mākslu Rīgā, 2004; Princese uz zirņa, 2007; Daugaviņa, 2008) pasaules labošanas patosu.Kultūra kā garnējumsNav šaubu, ka dažnedažādas stratēģijas un modeļi, kas pretendē uz ilgstpējību, sociālu atbildību, ekoloģisku apziņu, u.tml., ir neiztrūkstoša laikmetīgās mākslas projektu sastāvdaļa. Cita tieši šeit aktuāla nianse, kas varbūt izpalika nosacīti treknajos gados, ir kultūras lomas izcēlums; sabiedrībai, kas, izrādās, kultūru pamatā uzskata par neobligātu garnējumu ekonomiskās labklājības tortei, der atgādināt, ka tā var un tai vajag būt kam vairāk – piemēram, eksistenciālai nepieciešamībai (kaut vai daļai sabiedrības). Teosofijas guru Nikolaja Rēriha senais sauklis «Miers caur kultūru» aktualizējas jaunā kontekstā: jau Arsenāla zāles priekštelpā skatītāju uzrunā lozungs «Kultūra ir mūsu tēvs» (drīzāk gan «ir» vietā iederētos «jābūt»...). Tomēr jāatzīst, ka ne viss, kas uzrakstīts skan gandrīz neapstrīdami, tāpat pārliecinās vizuāli. Ar milzu arhetipisko slodzi apveltītais Tēva jēdziens tā pārtop visgudrā skolotāja-audzinātāja tēlā, kas, lūkojoties augšup, parastos ļaudis kā bērniņus ved pareizajā virzienā (skatoties tikai zvaigznēs, bet ne zem kājām, kā zināms, var arī dziļi krist). Teksts, protams, var sacīt, ka vadītājs taču ir Kultūra, nevis kāds politisks diktators, tomēr tēls papilnam atklāj vārdos ieslēptos zemūdens akmeņus – augsto ideju nesēji arī ir cilvēki, līdz ar to ierobežoti savā izpratnē. Gleznā Mans tēvs (2012) cilvēciņi raugās kādas augšā sēdošas būtnes virzienā, kas atgādina gan hrestomātiskos citplanētiešus, gan Senās Ēģiptes reljefus, kur monoteisma ieviesējs faraons Ehnatons kopā ar saviem ļaudīm pielūdz staraino saules disku. Vai ilgas pēc kāda «augšā», kas visu zina labāk, drīzāk nav pārvarams kavēklis? Pat neminot zināmo «tautu tēvu» vārdā Josifs Visarionovičs, arī «labais» latvju tautas tēvs Kārlis Ulmanis savulaik radināja pakļauties autoritātēm un nepieaugt lieliem. Protams, pieaugšana un atskārta, ka visas reliģijas u.c. varas un kontroles sistēmas ir cilvēku radītas un tāpēc diskutablas, bet savas eksistences jēga jārada pašam, nav nekas pārāk patīkams. Bet visai nepatīkami, kā noskaidrots, ir jau piedzimt šai pasaulē. Nacionāli ideālā pilsētaĻoti būtisks Zariņas pārstāvētajā ezoteriskajā doktrīnā ir nacionālais jautājums. Darbā Mēs (2012) visai sportisks vīrietis, ar vienu roku turēdamies «augšā» (viduslaicīgās Dieva rokas motīvs), pie otras tur bērneļu rindu, padusē pasitis sējumu ar uzrakstu Tautas gara mantas. Kurā brīdī «tautas» gara manta pārtop jau indivīda radītā? Vienā no skaidrojumiem minētās tautasdziesmas un Bībele neatbild uz jautājumu, kas tad paliek ārpusē kā nepietiekami vērtīgs? Gleznās sastopamie Antiņš, Lāčplēsis, Staburags liecina par orientāciju uz 19. gadsimta nacionālā romantisma stūrakmeņiem (Lāčplēsis gan manāmi atšķiras ar «agrākās» Zariņas vairāk pašpietiekamās gleznieciskās formas atblāzmu). «Līgojot un dziedot mūsu gars apvienojas, un mēs apzināmies, ka esam vienota būtne – Latvijas tauta» (Līgo, 2012). Lai arī priekšstatam par tautu kā organismu ir pretrunīga vēsture, kuras peripetijas te nav vietas iztirzāt, par tā piemērotību šodienas apstākļiem var, mazākais, strīdēties. Ja tauta ir organisms, tad sabiedrība – ģimene: «Sabiedrības vadītājs ir tikai tas, kas redz visus tās locekļus kā savu ģimeni», ilustrējot idilliski rokās sadevušos ļaužu pulciņu (Ģimene, 2011). Var jau šķist, ka racionāli līgumisks sabiedrības organizācijas modelis ir kļūdains, bet vai tiešām izeja ir pirmsvalstiskā cilšu sabiedrībā? Nākotnes pilsēta (2011), atkal jau rādot kādu vizionāru Tēvu, kura ideju mākonī laikam jāsaskata ideālās pilsētas torņu(?) apveidi, atsauc atmiņā karstas diskusijas kādas ārzemju mājaslapas komentāru daļā. Tur arī ganās savi ķengu rakstītāji, tomēr reizēm gadās pārsteidzoši saturīgas domu apmaiņas par «labāku sabiedrību» jeb pašreizējā kapitālisma alternatīvām. Viens no diskutētājiem kategoriski uzstāja, ka neviens nedrīkst kritizēt viņa utopiskos «labākas nākotnes» projektus, ja reiz pašiem neesot ko piedāvāt pašreizējās sistēmas vietā. Savukārt oponents, kuram gribētos pievienoties, pastāvēja uz savu – pat nezinot nekā labāka, jāpatur tiesības kritizēt idejas, kas nelāgo realitāti var praksē pasliktināt vēl vairāk.