Es neesmu bijusi kafejnīcā Luna, taču esmu redzējusi lampu no tās interjera. Ko tas man dod? Vēsturisku atklātni, kuras sūtītājs sen vairs nepastāv, taču palicis vēstījums – „tā tas bija”. Šī un vēl citas atklātnes pašreiz ir pieejamas izstādē Gaismas avots Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā.
Uz izstādi varat iet arī tad, ja jums nepatīk saņemt sūtījumus no pagātnes, jo tā ir veidota pēc principa „vairāk ir vairāk”. Ja kādu garlaiko vēsture, viņam tiek piedāvāti mūsdienu mākslinieku darināti gaismas ķermeņi, kas atspoguļo autora redzējumu un individuālo stilu, apgaismošanas funkciju novirzot otrajā plānā. Ja savukārt kādu neinteresē lampas vispār, tad viņš var aplūkot gleznas un fotogrāfijas vai iepazīties ar nelielajām gaismai veltītajām atziņām, kas izlasāmas uz izstādes sienām.
Ironiju, kas iekrāso iepriekšējās rindas, izraisa tas, ka neparasti plašais piedāvājums, godīgi sakot, šķiet nedaudz pārspīlēts. Kad izstādes koncepcijai pievienojas arī filozofiski tendētas pārdomas par „gaismas fenomena semantiku” (uz ko mudina arī izstādes nosaukums), tad kopējais vēstījums galu galā sadrūp mazos, nesaistītos fragmentos, kas cenšas aptvert neaptveramo.
Gleznu klātbūtne šajā izstādē ir diezgan strīdīgs jautājums. Ir viedoklis, ka tās atdzīvina eksponātus un ir izstādes panākumu atslēga (sk. kritiķes Kristīnes Budžes recenziju portālā Arterritory.com). Taču man gleznu un gaismas ķermeņu saspēle nelikās tik acīmredzama, galvenokārt tāpēc, ka tādā gadījumā uzsvars būtu jāliek uz mākslas darba reprezentējošo aspektu, kas šajā gadījumā arī ir izmantots kā to atlases kritērijs. Šāda formāla pieeja izstāžu kārtošanai Latvijā ir diezgan izplatīta, un, iespējams, to motivē vēlme parādīt, cik dažādos veidos var gleznot jeb ieraudzīt kādu konkrētu objektu, tādējādi „atklājot” tā daudznozīmības potenciālu. Taču diemžēl nonākt pie atklājuma tā arī neizdodas, jo tajā, ka dažādi mākslinieki strādā dažādās tehnikās, nav nekā pārsteidzoša, un to konstatēt ir par maz, lai izdarītu secinājumus par „pasaules ontoloģisko uzbūvi”. Manuprāt (tā ir ad hoc hipotēze), izstādes koncepcijai vajadzētu strādāt no otra gala – atklājot kopīgu iezīmi šķietami nesaistītos pasaules fragmentos, nevis rādot, cik šķietami nesaistītas nozīmes var piemist kādai vienai konkrētai parādībai, šajā gadījumā – gaismas ķermenim jeb „gaismas izjūtai”, kā rakstīts izstādes anotācijā.
Tā arī līdz galam nepalika skaidrs, kāpēc dažiem aplūkojamās tēmas aspektiem izstādes veidotāji ir pievērsušies, bet citiem – ne? Kāpēc Aļņa Stakles smeldzīgās fotogrāfijas ar izgaismotajiem logiem no sērijas Home Sweet Home ir kopā ar Andra Vītoliņa ironisko darbu Apgaismība un Ievas Iltneres pavisam citā emociju gammā veidoto, apcerīgo darbu Tā gaisma? To acīmredzamais kopsaucējs, kas slēpjas vārda „gaisma” piesaukšanā, man neliekas pietiekams, kaut vai tāpēc, ka jau tikai šajos minētajos darbos tas lietots vismaz trijās atšķirīgās nozīmēs.
Gaismas ķermeņu ekspozīcija sākas ar 19. gadsimta beigās tapušajiem darbiem, tostarp dažāda veida petrolejas lampām (viena ļoti atgādina par trollīšiem Muminiem), secīgi piedāvājot jūgendstila, art deco, funkcionālisma un padomju ēras stila paraugus, ko hronoloģiski noslēdz mūsdienas. Pēdējo posmu pārstāv izcili, eleganti un dārgi rūpnieciskā dizaina priekšmeti, kurus izstādei sarūpējuši dizaina saloni INRE Scandinavian Design un Inspira, kā arī vairāki pašmāju zīmoli un dizaineri. Vērojot šo krāšņo parādi, tomēr nespēju neformulēt retorisko jautājumu – ko līdz ražot satriecošas lampas, ja tās cirkulē vien ļoti šaurā sabiedrības nišā, bet iedzīvotāju mājokļos savu uzvaras gājienu svin IKEA papīra abažūri? Protams, varētu iebilst, ka arī izsmalcināti veikali, restorāni un biroji, kur iezogas pa kādai Līgavai (Ievas Kalējas gaismas ķermenis), priekšmetiem piešķir tādu pašu leģitimitāti – viens lietojums nav sliktāks par citu. Bet vai ar to pietiek, lai varētu runāt par „laikmeta sejas” iezīmēšanu?
Es nebūt nevēlos atturēt dizainerus no jaunu darbu veidošanas, tikai, lūkojoties uz to potenciālo noieta tirgu un perspektīvajiem lietotājiem, prātā nāk Aleksandra Rapaporta teiktais janvāra Rīgas Laikā publicētajā intervijā: „Jūsu vanna un jūsu tualetes pods ir pilnīgāki par jums”. Augstas raudzes dizaina lietas cilvēkam var likt justies kā, piemēram, šo lietu apkopējam, ne lietotājam, un, lai domātu šādās kategorijās, nemaz nevajag vienam pašam dzīvot kaut kur mežā.
Pirms pāris dienām saņēmu vēstuli no draudzenes Londonā. Rakstīju viņai: „Tev Londonā ir tik daudz iespaidu un iespēju”. Draudzene atbildēja: „Skatos pa logu un atceros Latvijas laukus.” Savukārt kādā intervijā māksliniece Sarmīte Māliņa, atbildot uz jautājumu „Vai ir kaut kas, ko tu nožēlo, ka esi atlikusi?”, atbild: „Lauku mājas iegādi”.
Es nesaku, ka dizains nav svarīgs vispār, bet tikai to, ka reizēm tam ir maz kopīga ar cilvēku ilgām. Varbūt tāpēc izstādē Gaismas avots mani visvairāk uzrunāja tie priekšmeti, kuriem līdzi nāca stāsts. Tas atklāja, kur konkrēts eksponāts ticis lietots (VDK „stūra mājā”, banketu zālē restorānā Kristaps, ticis uzdāvināts zemniekiem kāzu dienā utml.), ļaujot konstruēt iespējamās dzīves formas un saprast šo priekšmetu jēgu. Notikumi un situācijas, ko tie pieredzējuši, dara tos samērojamus ar cilvēku dzīvi. Tā, lai vēlāk, jau kā vēsturiska atklātne, tie varētu vēstīt „tā tas bija”, nevis „es tur biju.” Manā skatījumā, tas arī ir vērtīgākais šīs izstādes atklājums.