Kristas Dzudzilo darbu izstāde Mīklaini kā spogulī galerijā Daugava skatītājam atklājas pamazām. Īsumā cenšoties formulēt pirmo iespaidu, nāk prātā asociācijas ar dizainiski glītām bildēm, kurās fotogrāfijas estētikas apspēlēšana tiek pamatota ar atsaucēm uz eksistenciālisma un strukturālisma idejām kā universāliem labas gaumes atribūtiem. Šķiet, ka gleznu kompozīcijas balansē uz sterilas "instagramības" robežas un tiem vizuālās komunikācijas noteikumiem, kas dominē virtuālās saziņas platformās, mudinot mūs dizainēt katru savas ikdienas dzīves kadru un paspēlēties ar viegli pieejamām tā izskaistināšanas iespējām mūsu viedierīcēs.
Tomēr ar laiku Kristas Dzudzilo izstāde atklāj citas šķautnes. Fotoreālisma manierē gleznotu fotoattēlu fragmenti izsaka autores personiskās attiecības ar mākslu, mēģinot caur glezniecības procesu pietuvoties fotogrāfijas būtībai tajā izpratnē, kas cilvēkus fascinējusi jau kopš pirmsākumiem, – fotoattēli kā laika un pagātnes nospiedumi, iespēja pietuvoties fiziski neeksistējošām laika un atmiņu matērijām.
Fotoreālisma stilistika
Laikmetīgajā mākslā atmiņu izteikšana vizuālos artefaktos no tēmas izvērsusies par atsevišķu žanru, kas šķiet ekspluatēts tik pārmērīgi daudzās variācijās, ka žanra ietvaros radīt ko radikāli jaunu un oriģinālu šķiet neiespējami. No otras puses, prasības pēc arvien jaunām, nebijušām tēmām un mākslinieciskiem paņēmieniem nav īsti godīgas pret mākslas darbu un tā radītāju, jo ikvienam ir tiesības strādāt pat ar visbanālākajām tēmām, nerēķinoties ar sabiedrības gaidām vai aktualitātēm, un skatītājam šīs tiesības būtu jārespektē, pat ja paša personiskās intereses iespējas konkrētajā tēmā jau ir izsmeltas.
Krista Dzudzilo izstādes Mīklaini kā spogulī darbos pievēršas fotogrāfijai kā atmiņu nesējai un koncentrējas uz ļoti klasiskām attēla valodas dimensijām. Laikmetīgajā mākslā fotogrāfiju un attēlu prakses kļuvušas par sociālu rituālu, autonomu komunikācijas formu, kas ģenerē arvien jaunus "uztveres" un "lasīšanas" noteikumus, veidus, kādos tiecamies izmantot fotogrāfijas utt. Mīklaini kā spogulī savukārt manifestē tradicionālās fotogrāfijas vērtības – sajūtu tvērumu, pagātnes liecības kā specifisku atmiņu telpu, kuras labirintos maldīties un censties sataustīt sev būtisko.
Mīklaini kā spogulī ir dubultatsauce uz Ingmara Bergmana 1961. gada filmu ar tādu pašu nosaukumu un filmas nosaukumā ietverto atsauci uz apustuļa Pāvila I vēstuli korintiešiem: "Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts." Nespēja pilnībā piekļūt tai informācijai, impulsiem, ko ietver attēlu atmiņas, kļūst par vienu no Kristas Dzudzilo gleznu mīklām. Bergmana filmā caur tā laika kino raksturīgo eksistenciālās atsvešinātības un cilvēciskās nolemtības izjūtu tiek vēstīts par galvenās varones balansēšanu starp divām pasaulēm: to, kurā viņu ieved garīgā saslimšana, un to, ko dēvējam par reālo, saprātīgo.
Kristas Dzudzilo izstādes darbos abpus robežām atrodas attēlu mākslas fiziskie un mentālie aspekti, divas it kā cieši saistītas, bet arī pietiekami atšķirīgas mākslas formas. Burtiskā veidā abu pārklāšanos uzsver fotoreālisma stilistika, bet tēlainā veidā turpina arī audeklu skulptūras, kas ienes šajā mākslas mediju attiecību tīklā arī tēlniecības dimensiju – tie ir pieminekļi neuzgleznotām gleznām, vēlreiz akcentējot izstādes ļoti personisko vēstījuma līmeni.
Atmiņu pretmets
Kristas Dzudzilo darbi izjautā cilvēka vēlmi gremdēties realitāti reproducējošās matērijās, pielīdzinot fotogrāfiju spogulim. Dziņa tvert pasauli attēlos ir neizsmeļama, un vispārējais tehnoloģiskais progress to ļauj realizēt arvien jaunos veidos, dažādiem attēlošanas un fiksēšanas mehānismiem pašiem kļūstot par mākslinieciskās refleksijas objektu. Izstādes gleznās izmantotās fotogrāfijas dažādu iemeslu dēļ māksliniecei bijušas subjektīvi svarīgas, un to pārnese glezniecībā, izkadrējot atsevišķas figūras vai fona elementus, ir vizuāli efektīgs kompozicionāls paņēmiens, ko atceramies arī no viņas iepriekšējām glezniecības izstādēm.
Vēlīno padomju gadu fotogrāfiju fragmenti tiek pārgleznoti jaunās konfigurācijās, un šķiet, ka šo reproducēšanas vēlmi virza nepieciešamība saplūst, pietuvoties attēlu pasaulē fiksētajiem notikumiem un sajūtām. To var dēvēt, kā iegribas, – par pašanalīzi, meditāciju vai iztēles ceļojumu, taču tikpat būtisks un aktīvs darbu elements ir arī tukšums, šo fotoatmiņu pretmets. Tēlus apņemošais baltais tukšums, kas pārtrauc ikvienas gleznas sižetu, izdzēš sākotnējo stāstu, padara notikumu neieraugāmu.
Kā jau norādīju teksta sākumā, pirmajā brīdī gleznu tukšums šķiet dekoratīvs, taču ar laiku to saredzu kā telpas un figūru saspēles studijas, it kā cenšoties fotogrāfiju varoņus pārnest uz kādas citas laiktelpas nosacījumiem. Glezniecības, fotogrāfijas, attēla neizdibināmība, to savstarpējo attiecību apburtais loks man raisa asociācijas ar darbu ZRwhdZ, ko Krista Dzudzilo veidoja ierastajā tandēmā ar Reini Dzudzilo. Šim darbam pagājušajā gadā tika piešķirta Prāgas scenogrāfijas kvadriennāles balva par labāko kuratora koncepciju.
Pat ja scenogrāfijas darbības ietekmi uz glezniecību pārspīlēju, Kristas Dzudzilo gleznās jaušamā nozīmju dinamika šķiet tuva teātra valodai, kurā nepateiktajam un neredzamajam bieži vien piešķirta lielāka jēga nekā acīmredzamajam. Tas viss liek domāt, ka māksliniece centusies nevis demistificēt attēlu valdzinājumu, bet gluži otrādi – to pastiprināt un uzsvērt mīklainību kā neatņemamu šīs vizuālās pieredzes sastāvdaļu, atrast tai telpisku konstrukciju attēla mākslas iespēju robežās.
Krista Dzudzilo
Izstāde Mīklaini kā spogulī
Galerijā Daugava līdz 28.III