Pēc Baltijas triennāles izstādes Viļņā 2015. gada rudenī kuratores Virginijas Januškevičūtes atlasītais triju Baltijas valstu mākslinieku kopums ir ticis samazināts un pielāgots jaunām telpām. XII Baltijas triennāles ekspozīcija Dailes teātra foajē un otrā stāva balkona izstāžu zālē ne tikai pārnes vairākus iepriekšējās izstādes dalībnieku darbus jaunās telpās, bet arī konceptuāli sasaista Viļņas Laikmetīgās mākslas centra (CAC) ēku ar Dailes teātri. Abas ēkas ir būvētas aptuveni vienā laikā un mūsdienās tiek uzskatītas par nozīmīgiem padomju modernisma arhitektūras piemēriem. Nolūks, ar kādu tās tikušas celtas, arī ir identisks – iepazīstināt plašu publiku ar jauno mākslu. Baltijas triennāles izstādi Rīgā organizē Viļņas CAC un Laikmetīgās mākslas centrs kim?.
Ārpus parametriem
Pirmajā acu uzmetienā izstāde liekas samērā kriptiska un šķiet, ka mākslinieki savstarpēji komunicē sev saprotamā valodā, izslēdzot no sarunas jebkuru, kurš tajā neorientējas. Sākotnēji ir grūti atšķirt, kuri no telpā atrodamajiem elementiem ir mākslas darbi un kuri – dekoratīvi elementi, kas tikpat labi tajā varētu būt atradušies jau desmitiem gadu.
Eksponāti iegrimst un pazūd apkārtējā vidē, tāpēc raisās pārdomas par mākslas darbu piesaisti un pakļaušanos noteiktam telpas kontekstam, kad tie organiski un gandrīz nemanāmi ar to saplūst un tajā pašā laikā zaudē nozīmīgas rakstura šķautnes, kļūstot par nedefinējamām sastāvdaļām izteikti maldinošā telpas kompozīcijā. Iespējams, šāda skatīšanās pieredze sasaucas ar projekta pamattēzi: "Tas, kas šodien ir mākslas darbs, rīt var būt pilnīgi kaut kas cits."
Izstādē tiek apskatīts viens no būtiskākajiem laikmetīgās mākslas problemātikas piemēriem, taču, par spīti šķietami vienojošajam vadmotīvam, kas izpaužas šajā tēzē, saskatīt kādu izteikti tematisku vai formālu līdzību darbos ir teju neiespējami. Vairāki no tiem atbilst šai tēzei, taču izstādē tiek šķetināts plašs tēmu spektrs, nevis uzspiesti noteikti parametri, kuru ierobežojumos mākslinieki drīkstētu izpausties. Dažas no šīm tēmām pastarpināti caurauž vairākus darbus, taču precīzāk būtu teikt, ka ikviens objekts darbojas kā atsevišķs ieskats kādā kulturālā, sociālā vai politiskā fenomenā.
Piezvani man!
Svarīgi pieminēt Markosa Latjensa darbu, kas skatāms gan izstādes publicitātes materiālos, gan taustāmā formā. Tas veido sasaiti ar izstādes koncepciju. Pie garderobes zem stikla novietots šķīvis, kuru mākslinieks izmantojis sadzīviskām vajadzībām, taču pēc sarunas ar kuratori Virginiju Januškevičūti izlēmis, ka tas varētu atbilst viņas iecerēm, un apgleznojis to, piešķirdams tam autonoma mākslas darba statusu.
Turpretī citi mākslinieki attālinās no izstādes tematikas, cenšoties ar saviem darbiem izteikt sociālus komentārus un apcerēt globālas aktuālas tēmas. Piemēram, kuratores Dženifere Tītsa un Margarida Mendesa veidojušas telefonnumuru arhīvu. Darba centrālā sastāvdaļa ir stacionārs telefons, kurā ievadot kādu no dotajiem telefonnumuriem ir iespējams noklausīties ierakstus, kuros izklāstītas dažnedažādas gudrības.
Latviešu mākslinieki Kaspars Groševs un Ieva Kraule, kuri piedalījās Baltijas triennāles izstādē Viļņā, nav iekļauti šajā ekspozīcijā, tā ka Latvijas pārstāvniecība izstādē ir samērā ierobežota. Vēl bez Māra Bišofa, kurš veidojis asprātīgas, kariķējošas uzlīmes, izstādē piedalās Ventspilī dzimusī, Nīderlandē dzīvojošā māksliniece Oļa Vasiļjeva, kuras darbs Vārti ieņem centrālo lomu izstādes iekārtojumā – tas izvietots pirmā stāva telpas vidū.
Oļas Vasiļjevas darbs ir vizuāli pievilcīgs un iederīgs Dailes teātra foajē (mani iepriecinātu, ja tas tur arī paliktu), tas ir māksliniecei nozīmīgu jautājumu atainojums. Darbā tiek apskatītas izglītības sistēmas kļūmes, iedomāti izglītības standarti un lingvistikas lietojums vizuālajā mākslā. Tas kaut kādā mērā savelk visu izstādīto kopā, simbolizējot ierobežojumus un šķēršļus, kuri katram jāpārkāpj, lai īstenotu kādu ieceri. Šajā darbā māksliniece dalās ar universālu pārdzīvojumu, kas ir skāris gan visus izstādes dalībniekus, gan jebkuru apmeklētāju.
Vairāk nekā koķetērija
Kad nonākat otrā stāva ekspozīcijā un apejat apkārt tukšajām starpsienām, kas paredzētas darbu izstādīšanai, uzmanību piesaista Dailes teātra makets, kas atrodas rozā krāsas vitrīnā. Darbs Iepriekš neaptverts skats uz Dailes teātri Rīgā no Viļņas atsaucas uz pagātnes ieceri nokrāsot Viļņas Laikmetīgās mākslas centra logus rozā krāsā. Mākslinieks Niks Bastis šādā veidā atgriežas pie iepriekšminētās abu telpu sasaistes un iezīmē pamatus sadarbībai starp Baltijas valstīm, šajā gadījumā – starp Latviju un Lietuvu.
Būtu viegli šo izstādi norakstīt tikai kā koķetīgu vingrinājumu kuratores un mākslinieku darbībā – redzami joki, asprātības un ironijas piesātināti darbi, piemēram, Antana Gerlika nosapņotais mūzikas instruments un Miko Kuorinki paklājiņi, kuri neuzkrītoši novietoti vairākos telpas nostūros. Tomēr, ja iedziļināmies ekspozīcijā, veidojas priekšstats par viegli nošķiramiem Baltijas laikmetīgās mākslas segmentiem un rodas vēlme redzēt turpmāko sadarbību starp Baltijas māksliniekiem, kas veicinātu sapratni par katras valsts mākslinieciskajām īpatnībām. Šādā ziņā Baltijas triennāles izstāde ir daudzsološs un domu rosinošs notikums Latvijas mākslas ainavā, kas, dažbrīd šķiet, kļūst arvien piesātinātāka ar formalitāti un dekoratīvismu vai arī vieglprātīgu, introvertu poētismu, kas tiek uzskatīts par latviešu māksliniekiem raksturīgu.
Baltijas triennāle
Izstāde Dailes teātrī līdz 11. jūnijam