..», krājas pirmās vilšanās, rūgst neizrunātas lietas, kamēr uzkarsētās emocijas sprāgst - atkal kopā ar krāsni. F. Deiča iestudējumā mulsina nekonkretizētais laiks un stilistika. Visi laiki te vienlaicīgi - formāli apmēram divi gadi pēc _Skroderdienu Silmačos _notikumiem, bet Bebene kaut ko melš par lidojošajiem šķīvīšiem, valodā skan mūsdienīgie «sīcis» un «baigi», saime pēkšņi kristīga - Ziemassvētkos šuj speciālus kostīmus un spēlē Jēzusbērnu silītē, dzied hernhūtiešu dziesmas, bet katrai sīkajai kaitei vai iedomai meklē vārdotāju un ekstrasensi Tomulīšu... Arī stilistisks juceklis - vienkopus kristietiskā estētika, tautas komēdiju pārspīlētā komika (sievu trijotne un Pindaks, žīdi), dramatiskas epizodes (grūtniece Elīna uz pārkurinātās kūpošās plīts). Šķiet, teiciens «mazāk ir labāk» būtu nācis iestudējumam par labu. Visticamāk un nesadomātāk izrādē veidojas perifēro tēlu Ieviņas un Kārlēna attiecības (I. Pudža, R. Jakovels), centrālā ass ir sirsnīgā un enerģiskā A. Putniņas Antonija.
Undīne Adamaite * * *
Tā jau runā, ka lauku ļaudīm ziemā bijis mazāk darba un bijis laiks saimes istabā pavakarēt. Tomēr situācija izrādē, kad izsaukti skroderi, lai sašūtu saimei kostīmus Ziemassvētku ludziņai, šķiet pārāk sadomāta. Laura Gundara intriģējošā iecere pārvērst Blaumaņa Skroderdienas Silmačos par seriālu Feliksa Deiča režijā iestrēgst intonāciju nesaderībā. Lai kā aktieru ansamblis censtos iet prom no bišu trenkāšanas komikas «nomaldījušos siržu» skaudrajā dramatismā, līdzīgi kā Viesturs Kairišs Silmaču versijā Jaunajā Rīgas teātrī (1998), Pindaka nosaldētās sarkanās ausis kā leļļu teātrī atsviež visu saspēlēto atpakaļ nulles punktā. Autori pieslēdzas Silmaču notikumiem lielā krīzes brīdī. Viss Blaumaņa «1. sērijas» idilliskajā «pāri, kas dabonas» finālā iecerētais draud paputēt. Patiesībā te būtu jāizsauc laulību konsultants, nevis skroderi. Kaut kas līdzīgs psihoterapeitam šeit ir Annas Putniņas Antonija - XXI gadsimta sievietes paraugs -, kura gan kā lauku sieviete šķiet pārāk pļāpīga un jūtelīga. Bet Silmaču saime viņai klausa. Ja Antonija apgalvo, ka būs labi, tā arī notiek - visi uzvelk ludziņas drānas, kļūst rāmi, notiek kaut kas, kā esmu iztēlojusies hernhūtiešu draudzes dievkalpojumus, un Elīnai aiz aizslietņa piedzimst gandrīz vai Jēzus. Jauka ir Ineses Pudžas hormonu nomocītā Ieviņa saspēlē ar Riharda Jakovela Kārlēnu un Baibas Valantes Tomuļu māte.
Atis Rozentāls * * *
Ārējā čaula ir blaumaniska - ir istaba, krāsns, kas atkal sprāgst, un pankūkas, ko visi ēd vienā laidā. Gandrīz visi Skroderdienu varoņi arī ir. Tomēr noskaņa ir būtiski cita - gan virzienā uz drāmu - un bez jebkādām ziņģēm -, gan no pagāniskajiem Jāņiem noticis krass pavērsiens uz kristīgajiem Ziemassvētkiem - bluķi te neviens nevelk. Feliksa Deiča klusinātajā iestudējumā blaumanisku jestrumu uztur galvenokārt kolorītās vecenes - Daces Eversas Bebene, Baibas Valantes Tomuļu māte un Ineses Ramutes Pindacīša. Mīlētāju attiecībās autors galvenokārt uzsvēris vilšanos, kam neviens tā arī īsti netiek pāri. Imanta Strada Dūdars nervozi kliedz, Annas Putniņas Antonija pārdzīvo par nemieru mājās, Elīnas Vānes Elīna liegi cieš, savukārt Ģirta Rāviņa Aleksis ir tik ļoti sevī apmaldījies, ka nevar saprast, vai vispār kādu mīl. Vēl vienu potenciāli nelaimīgu pāri sāk veidot Riharda Jakovela apmulsušais Kārlēns ar Ineses Pudžas kaisles pārņemto Ieviņu. Žīdu trio gan parādās, taču autors īsti nav sapratis, ko ar viņiem iesākt. Kopumā izrāde galvenokārt «atgremo» priekšstatus par Blaumaņa tēliem un smagnēji virzās uz priekšu, lai patētiski finišētu ar tikko dzimušo Elīnas un Alekša bērnu kā Jēzus bērniņu šūpulī - silītē.
Vērtējums piecu punktu sistēmā.