Neapstājas pie pikantiem faktiem
Viļņa Vēja lugas iestudējums, kas veltīts Mirdzas Ķempes dzīves pēdējiem sešpadsmit (astoņpadsmit?) gadiem, pieder pie Latvijas teātrī sakuplojušajām slavenu mākslinieku biogrāfiju interpretācijām: tā Dailes teātris aicina uz Vīrieti Smiļģi, Frīdu Kalo, Marlēnu, Nacionālais teātris nupat vēl piedāvāja Lāci, Leo Kokli. Pēdējo bohēmu... Jaunajā Rīgas teātrī biļetes uz Ziedoni un Visumu joprojām nevar dabūt. Kaut arī uzvedumu kvalitāte atšķiras pat ārkārtēji, jādomā, kāpēc tieši pašlaik aktualizējusies šāda tendence. Reglamentācijas un unifikācijas laikmetā, kad sākti iztaisnot pat Lielie Greizie Rati, kaut kāds dvēseles glābiņš, veldze izsīkstošajām jūtām tiek meklēta pie aprioras nepareizības, kas iedvesmo un tracina ar savu neprognozējamību, - mākslinieka?
V. Vēja un Ģ. Šoļa gadījums no citiem līdzīgiem atšķiras ar to, ka viņi izvēlējušies Latvijas apstākļos joprojām izaicinošu tematu - dzejnieces ilggadējās attiecības ar savu divdesmit piecus gadus jaunāko vīru, kurš turklāt ir homoseksuāli orientēts. (Protams, padomju laikā šāds fakts oficiāli tika noklusēts, lai arī filologu aprindās tas nebija nekāds noslēpums.) Pati par sevi homoseksualitāte kā tēma arī Latvijā pēc Džilindžera Nacionālajā teātrī izpreparētās Oskara Vailda netradicionālās mīlas pieredzes vairs jau nu nebūtu nekas īpašs. Bet, ziniet, Ķempe... Taču V. Vējš, Ģ. Šolis un aktieri neapstājas pie pikantajiem faktiem. Viņi stāstā, kas, no sadzīviskā viedokļa raugoties, var raisīt gan nicinājumu, gan līdzjūtīgu nožēlu, jo glītais jauneklis ne tikai materiālā ziņā izmanto vecējošo Tautas dzejnieci, bet nelaiž garām nevienu iespēju izstāstīt tai par saviem mīļākajiem, saskatījuši bezmaz vai Tenesija Viljamsa sarežģītos dziļumus. Rodas pat netiešas sižetiskas asociācijas, teiksim, ar lugu Jaunības putns ar saldo balsi. Un pavisam tiešas, kad dzejniece un viņas vīrs lasa un apspriež abu tulkojamā Ilgu tramvaja ainu par Blānšas vīra homoseksualitāti. It kā runa ir vienīgi par valodas stila problēmām, bet īstenībā - par abu kopējo dzīvi.
Nožēlojami vai tomēr ne?
Toms Liepājnieks spēlē ļoti labi - viņa Linards ir jauns, elegants, labām manierēm, maigs un apburošs, pat cūcības darot. Var saprast dzejnieci. Tikai reizi viņš sašļūk nožēlojamā čupiņā, kad Egila Melbārža vientiesīgais šoferis Žanis to brutāli pazemo jaunekļa seksuālās orientācijas dēļ. (Gandrīz vai izjutu gandarījumu, kad T. Liepājnieka varonis Žanim smalki atriebās - piedzirdīja un ievēla savā gultā, domājami kompromitējot.) Taču īstenībā Linards ne lugā, ne izrādē nav citādais, jo atbilst diezgan izplatītiem priekšstatiem. Citādā ir Raimondas Vazdikas Mirdza Ķempe - sieviete, kura uzdrīkstas dzīvot, kā pati grib, un neļauj sevi iebaidīt ne citu nosodošajai attieksmei, ne pati savai tā sauktā veselā saprāta balsij. Aktrise spēlē gudri un smalki - viņa ļauj savai Ķempei kļūt pat drusku komiskai, uzsākot vētrainu koķetēriju ar zēnu, kas varētu būt viņas dēls. Viņa glābjas pašironijā, kad apcer savu dīvaino laulību rožaino ilūziju krahu. R. Vazdikas varone sēž uz sofas tik tuvu skatītājiem, ka redzi viņas acu izteiksmi un ik rieviņu sejā. Bālais grims un tumšie mati sāpīgi pasvītro vītuma nenovēršamību un kādu dīvainu (ienāk prātā - pēdējo) apgarotu pievilcību. Sāpīgs vaibsts ap lūpām un mirušas acis, kad Linards šķietami nozudis. Un dzīvības atgriešanās, kad viņš pārnāk. Tik nozelēti no biežās lietošanas ir vārdi, ka katram cilvēkam laime un mīlestība ir citāda, ka kopēju recepšu nav. Šīs izrādes dzejniece nav nekāda mazohiste, kura baudu gūtu ciešanās un pazemojumā, bet tā nu tas ir - viņas laime un mīlestība, kas citam izskatās kā apsēstība, ir šis homoseksuāli orientētais zēns. Autors, drusku pārbīdot viņam, protams, labi zināmos vēsturiskos faktus, met kopā ar aktrisi galdā spēcīgu trumpi - M. Ķempes dzejoļu krājums Mīlestība 1957. gadā, ar ko sākas latviešu pēckara dzejas atdzimšana, tai ceļoties augšā no stahanoviešu apdziedāšanas un pievēršoties jūtu pasaulei, taču tiek sacerēts tikai pēc laulībām ar Linardu... Nu, tātad - nožēlojami vai tomēr ne? Pat ja negribi, izrāde vedina uz apceri par šķituma un īstenības attiecībām, tā sauktās objektīvās patiesības un pat objektīvās pasaules relativitāti.
Ka būtu tādu lugu un izrāžu vairāk
Spēles laukumā redzam divu veidu dzejošanu. Kad sprausts uzdevums uzperšot standartfrāzes par mieru, tautu draudzību un tamlīdzīgi, R. Vazdikas varone nervozi kustina kāju, grauž zīmuli un pusbalsī meklē atskaņas, vienu trafaretāku par otru. Un pati par sevi ironizē, ka var arī tā - pretstatā citiem, piemēram, Čakam, kurš ņem un nomirst. Bet vairākas reizes izrādē aktrise, domīgi ieklausījusies divu mūziķu spēlētajās melodijās, kuri apmetušies turpat kreisajā pusē, dzied. Ko romancēm līdzīgu. Ļoti riskanti - publika tik tuvu, sižets un situācijas relatīvi sadzīviskas... Taču aktrise rada iespaidu, ka runa transformējas dziesmā organiski, jo ir brīdis, kad pati viņas dvēsele dzied - aiz iedvesmas, aiz mīlestības. Dziesmas ir skaistas, tās aizkustina, pacilā, miesā un asinīs pierāda, ka mūsu priekšā ir sieviete ar diagnozi dzejniece. Tāpēc arī viņa spēj to, ko parasta sieviete diez vai.
Vai videokadri ar M. Ķempes attēliem un dzejoļu lasījumiem bija obligāti? Man personiski ne. Tāpat neveiksmīgs likās pat ļoti vērā ņemamās lugas abstrakti liriskais nosaukums. Bet citādi... Ka vairāk būtu tādu lugu un izrāžu.
Tuvākā izrāde Īsie zibsnīgie mirkļi 15. februārī plkst. 18.30 Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē.
vallija
nop. bag. tautas.sk. m. Ženija Irbe