Neviens jau jūs ar varu nespiež mīlēt to ambiciozo kretīnu. Vai kretīnus, jo uz ekrāna tak pašpasludinājies britu aktieris Saša Barons Koens parādās te kā kazahu žurnālists Borats, te kā melnādains reperis Ali Džī, te austriešu tenku lapeļu zilā žurka un modes scēnas figurants Bruno, te kā mikroskopiskas, bet dikti naftbagātas arābu valsts Vadijas līderis Aladīns, kurš it kā tā kā esot norakstīts no diktatora Muammara-lai-viņam-vieglas-smiltis-Kadāfi ģīmja un līdzības. Man gan šķiet, ka Aladīns ir vairāku t. s. diktatoru kopportrets – šajā tēlā atrodami gan Korejas līdera Kima Čen Ira, gan Staļina, gan Hitlera, gan Ahmadinedžāda un pat dažu demokrātiskās pasaules valstu vadītāju kariķēti vaibsti. Nu, un, saprotams, Saša Barons Koens, piešķirot savai jaunākajai kinopaskvilai nosaukumu Diktators, slaidi met izaicinājumu Čārlijam Čaplinam ar viņa klasisko Lielo diktatoru.
Lai nu par ko – ķēmu, idiotu, artistu provokatoru, bezgaumības, kiča un politnekorektuma kalngalu – mēs katrs arī sauktu pašu Sašu un viņa filmas nicīgi raksturotu kā skandalozu nemākslu, vienu īpašību šim aktierim – komiķim, frīkam – nenoliegsi – pašapziņu, kaut gan privāti man patīk, kā Saša Barons Koens tēloja Mārtina Skorsēzes filmā Hugo un Tima Bērtona lieliskajā Svīnijā Todā.
Ak, šie viltīgie arābi!
Cilvēku psīhe joprojām ir neizskaidrojama. Apbrīnoju viņu spēju vienlaikus spļaudīties un ierēkt, ļaujot 40 gadu vecajam puisim Sašam Baronam Koenam gūt plašu publicitāti un peļņu. Atgādināšu, ka 2006. gada filmas Borats globālie kases ieņēmumi ir ap 260 miljoniem ASV dolāru, nemaz nerunājot par «blaknēm», ko šī filma izraisīja, – piesmietās Kazahstānas politiķi pēc filmas pirmizrādes angļu komiķi pasludināja bezmaz par valsts noziedznieku, bet, paskat, nepagāja ne desmit gadu, un viņu tie paši līderi atzīst par nacionālo varoni, piešķir valsts apbalvojumus kā cilvēkam, kurš Kazahstānas tēla popularizēšanā un tūrisma industrijas attīstībā darījis vairāk laba nekā jebkurš cits ārzemnieks.
Šoreiz gan tā nenotiks, jo Vadijas vadītājs Aladīns, kurš devies uz ANO ikgadējo sanāksmi teikt līdera runu ANO asamblejā (nu, tas tusiņš, kurā Latvijas prezidenti arī runā pustukšā, snaudošā zālē), kur censtos aizmālēt acis par «urāna bagātināšanu mieram», bet patiesībā ir sagatavojis dāvanu ne tikai Apvienoto Nāciju Amerikas komfortā dzīvojošajiem diplomātiskajiem funkcionāriem, bet visai amerikāņu tautai. Proti, ne jau pats Aladīns, bet viņa radagabals (ak, šie viltīgie arābi!), kas sarīko valsts apvērsumu, īsto Aladīnu aizstājot ar vienu no dubultniekiem, bet «oriģinālu» palaižot staigāt pa Ņujorku bez bārdas, lai nepazītu.
Paldies dievam, filmai vismaz ir sakarīgs sižets, ne tikai atsevišķu epizožu virknējums, kas bija vairāk vai mazāk smieklīgas un dzēlīgas filmās par austriešu geju Bruno un kazahu idiotu Boratu. Par to, ka scenārijs ir O.K., liecina kaut vai tāds sīkums – Diktatorā mazās lomās piekrituši filmēties patiešām slaveni aktieri, nevis caurkritušas skandālu slavenības, kā Pamela Andersone Boratā. Slavenību vidū redzēsiet Benu Kingsliju, Meganu Foksu, Annu Ferisu, Džonu Sī Reiliju – tātad vismaz trīs Oskara nominantus un vienu laureātu!
Smieklu diktatūra
Un kā ir ar jokiem? Nu, te Sašas Barona Koena recepte pazīstama – vajag sist pa amerikāņu sabiedrībā sāpīgākajām un vissparīgāk diskutētajām tēmām.
Pirmkārt, dzimumu līdztiesība (ņemiet vērā, ka Aladīns ir arābs, tātad īsts mačo šovinistu cūka, kuru gadījums saved kopā ar sieviešu tiesību aktīvisti, kura neskuj paduses un vispār izrādās īsta fašiste, kas tik ļoti uzbudina Aladīnu).
Otrkārt, mietpilsoniskais un trulais jeņķu patērētāju dzīvesveids, kas paredz vienādas tiesības invalīdiem, garīgiem kropļiem un gejiem (kas amerikāņu izpratnē ir faktiski viens un tas pats), bet realitātē izrādās vistīrākā liekulība.
Treškārt, rūpes par drošību jeb privāto telpu, un te nu bez traģiskajiem 11. septembra terora aktiem un to seku sindroma apsmiešanas arābs Aladīns neiztiks. Kamēr finālā izrādīsies, ka demokrātija ASV izpratnē nemaz nav tālu no diktatūras – jā, jā, no tās veselīgās vairākuma diktatūras, kurā mēs visi dzīvojam. Sašas Barona Koena humors, godīgi runājot, ir pat nežēlīgāks nekā viņa iepriekšējās filmās, taču par māksliniecisko gaumi nestrīdas.
Vispār jau skumji, ka pa pieri skatītājiem dod nevis viņu pašu kritiskā spriestspēja, bet tādi frīkaini tipāži kā mazais diktators Aladīns ar lielo p… un mazo IQ filmā Diktators. Tagad ar nepacietību jāgaida angļu aktiera iznāciens Kventina Tarantīno filmā Atsvabinātais Džango, vai ne?
Kam domāta? Visiem, kas spēj paciest Sašu Baronu Koenu un viņa tā dēvētos jokus.
Diktators/ The Dictator
Komēdija. ASV. 2012.
Režisors Lerijs Čārlzs
Lomās Saša Barons Koens, Bens Kingslijs, Džons K. Reilijs, Anna Ferisa, Megana Foksa