Latviešu lasītājiem līdzās diviem iepriekšējiem Sergeja Timofejeva bilingvālajiem dzejas krājumiem Gandrīz fotogrāfijas (2003) un Stereo (2012) tagad ir pieejams trešais bilingvālais dzejas krājums Replika. Sergeja Timofejeva kontā ir vēl daži krājumi krievu valodā un simtiem uzstāšanos nu jau gandrīz simt pilsētās – Orbīta ir uzstājusies, un tās darbi ir bijuši tulkoti gan ASV, Vācijā, Lielbritānijā, Ukrainā, Itālijā un Somijā, gan Lietuvā, Igaunijā, Krievijā un citur. Sergejs Timofejevs ir daļa no Orbītas fenomena, kas ir zināms kopdarbs, kurā piedalās individuāli dzejnieki un viņu dzejoļi, kurus pēc tam var ielaist radošajā performatīvajā orbītā.
Laika gaitā Orbīta ir kļuvusi par zīmolu, kas atšķirībā no daudzām radošajām grupām gadu ritumā nav sevi izsmēlusi vai izjukusi zvaigžņu putekļos. Droši vien tā nav sakritība, ka grāmatas Replika atvēršana uz Noasa sakrita ar Orbītas grupas izstādes No kā rodas dzeja? pēdējo dienu – tā sacīt, plūstoši pārgāja nākamajā aplī vai drīzāk elipsē.
Vingrinājums uztverē
Grupa Orbīta konsekventi kopusi multimediālo dzejas performanci Latvijā. Pateicoties Orbītai, daudzu jaunu cilvēku vokabulārā ieviesies vārds "dzeja" – Orbīta savaldzina ar atvērtu dzejas pieredzēšanu, ar nepretenciozu, pievilcīgu pieeju. Arī krājuma Replika vizuālais un grafiskais noformējums ir gaumīgi nepretenciozs. Orbītas izdevējdarbības aktivitātes mūs ir izlutinājušas ar īpaša dizaina un kvalitātes iespieddarbiem, tieši tāpēc jaunākās grāmatas izpildījums teju uzprasās uz kādu ne visai slavinošu repliku.
Par šīs vilšanās mierinājumu nekļūst pat krājumam pievienotais bonuss – burtnīciņa lasītāja replikām, kas teju rada perpetuum replica. Dzejolis ir kaut kādas realitātes replika, bet lasītājs, kas repliku lasa, veido jau savu replikas repliku un tā tālāk... Mēs dzīvojam repliku pasaulē, visa mūsu ikdiena ir tikai kaut kādas lielākas jēgas replika, tādi putekļi, kas uzmanīgi jāpārvieto, jo arī tiem ir nozīme, varbūt tieši tiem ir nozīme, ieejot pamestā telpā – katrā mūsu dzīves aizvadītajā mirklī, kurā šķietami nekas nav noticis, vien lasīti kaut kādi smieklīgi teksti par citiem smieklīgiem tekstiem, dzerts espresso kaut kādā tukšā ūķī, lasītas kazenes, lācenes, dzērvenes, kokos redzami kukaiņi, politiķu runas aizvien ir tikai politiķu runas, ir izbiris sāls, nomiris draugs…
No tā arī rodas dzeja. Tādā putekļu vieglumā tas viss ir risinājies, lai gan nekas dižs nav noticis. Vai arī tās var būt kādas konstruētas realitātes, kas Sergejam Timofejevam vispār ir tāds iemīļots vingrinājums uztverē, – ja nu būtu tā, ka viņai no ceļgaliem tecētu nafta, ja nu viesnīcas personāls būtu aizmirsis par tevi un tu tur dzīvotu jau nedēļām ilgi, ja nu tu ielaistu sevī šaušalīgu realitāti tikai tāpēc, ka tā maskējusies aiz skaistām runas figūrām?
Sergeja Timofejeva dzejas lasītājam nav jābūt dzejas lasītājam ikdienā (tomēr arī viņam vai viņai ir sava ikdiena – biedējoši līdzīga replika Timofejeva dzejā aprakstītajai), Timofejevs ir, ja tā var teikt, nesamudrīts, vārda vislabākajā nozīmē. Uz grāmatas vāka attēlots bērns un suns, turklāt ne kaut kādā pārestetizētā "gandrīz fotogrāfijā", kas vedinātu uz dziļdomību par pazaudēto dzīvi (skaties, kā gribi), jo viss jau tāpat attīstās noteiktā kosmiskā kārtībā.
No centra uz malu
Bilingvālas grāmatas iegādājas noteikta auditorija. Nereti izdevēji uzskata, ka piedāvāt bilingvālas grāmatas ir neizdevīgi, jo cilvēki nevēlas maksāt par to teksta daļu, kuru neprot izlasīt. Šis nav Orbītas gadījums, jo Orbīta veic pati savu izdevējdarbību. Tad nu, šķirstot grāmatu Replika, es nodomāju, ka sanāk tā, ka krievu lasītājam teksts sākas no malas un virzās uz centru, bet latviešu lasītājam – no centra uz malu. Proti, kur viens teksts beidzas, tur nākamais sākas. Un tas ir īsteni pareizs apgalvojums, ja sākam lasīt abus tekstus līdztekus un atklājam, ka vienā dzejolī latviešu valodā mistiski pazudusi vesela rinda, visos atdzejojumos visas rindas ir, bet vienā, lūk, trūkst. Kas noticis ar to rindu?!
Kādā citā dzejolī atkal pielikts pa kādam paskaidrojumam; par dzimumiem vispār nerunāsim, jo tos nosaka dzimtes. Vienvārdsakot, Timofejevs ir Timofejevs, ja lasīsiet viņu oriģinālā, vēlams – ar to Sergeja balss bezrūpīgo tonalitāti, kāda viņam iestājas pie izmeklētas kafijas espresso. Šoreiz dzejnieku līdzās Andrim Akmentiņam, kurš ir uzticīgs Timofejeva atdzejotājs (un varbūt Akmentiņš tieši tāpēc tik brīvi pieiet Timofejeva radītajam materiālam), atdzejojuši divi latviešu jaunākās paaudzes dzejnieki – Toms Treibergs un Arvis Viguls.
Atdzejotāju paaudzes nomainījušās, līdz ar atdzejotājiem mainās arī Timofejevs, piemēram, ja lasīsiet Pоманс – neizdošanās ķēdīte raisīs saldskumju līdzjūtību zudušai romancei, savukārt Akmentiņa Romance būs romantiska – sak, par spīti visām šīm nedienām, es atnācu, jo bija taču mīlestība kaut kur gaisā, kurā tu grābstījies, uz ķebļa stāvēdama, un griezi "zaļiņus zariņus", kaut kur bija tā mīlestība – varbūt tējkannā vai izbirušajā sālstraukā, faktā, ka es biju slims, tomēr atnācu pie tevis…
Orbītas bilingvālajos izdevumos izmēģinātas dažādas oriģināltekstu un tulkojumu izkārtojuma pozīcijas, tostarp arī atdodot lielāku godu atdzejotājiem, šeit pēc pirmā pieminējuma atdzejotāji pārvēršas burtu un simbolu kodā – vai varbūt nevajadzīgā replikā? –, kas izspiež lappuses numerāciju. Tomēr būtiskākā ir orbitālā satiksme starp divām dažādām valodām vienā literatūrā, un, tieši pateicoties Orbītas konsekventajai vienlīdzīgajai attieksmei, ne tikai mēs varam lasīt Orbītu latviski, bet ir dzejas pasākumi, kuri pulcē vienādu skaitu gan krievvalodīgo, gan latviski runājošo klausītāju.
Lasītājs