Nezinu, dziedāt vai raudāt, taču E. E. Kamingsam (1894–1962), vienam no spilgtākajiem amerikāņu modernistiem, vajadzēja pacietīgi gaidīt mūsu paaudzes nobriešanu, lai nonāktu latviešu lasītāja grāmatplauktā pašam savos vākos. Ko lai dara, ka viņa talanta agrākie cienītāji bijuši nevaļīgi un katrs savā laikā atdzejojuši vien pa saujai viņa tekstu. Latviešiem dzejnieku, protams, vesels bars, taču atdzejotāju to vidū jau ievērojami mazāk, tālab to pietiek tikai vislielākajiem klasiķiem, it sevišķi tiem, kuri jau sen zem zemes. Mūsu diženākos laikabiedrus savukārt lai tulko tās paaudzes, kas dzīvos pēc simt gadiem, – mēs, latvieši, nestrebjam karstu un netulkojam vis kuru katru modes ākstu: lai papriekš atdziest, tad jau redzēs.
Tajā pašā laikā nevar nepamanīt, ka Kamingsa dzejas izlase ir mīlestības darbs, ilgi un rūpīgi briedināts vairāku atdzejotāju pūliņu auglis, kas senā amerikāņu radikālā dzejas reformētāja darbus atklāj pārsteidzoši demokrātiskus un viegli pieejamus: ja neļaujam sev nobīties no rindu lauzumiem, rakstzīmju sablīvējumiem un ekstravagantā pieturzīmju lietojuma, tad izrādās, ka lasām gluži labskanīgu un juteklisku dzeju, kuras uztveri pēdējo simt gadu literatūras attīstība, domājams, ir krietni atvieglinājusi. Pie "hitiem" šajā grāmatā, manuprāt, pieder: vējš aizpūtis ir lietu prom... (79. lpp., atdz. A. Maizītis), Kurš uzmeta kokā sudraba dālderi?... (101. lpp., atdz. I. Balode), kas zina vai mēness nav... (111. lpp., atdz. A. Maizītis), ja debesis vispār ir... (161. lpp., atdz. Viks) un Mēness apspīdēts sniegs... (275. lpp., atdz. I. Balode).
Skaisti juteklisks apvalks
Ja pievēršam galveno uzmanību dzejoļu saturam, gribas teikt: tie taču ir viena īsta pavedinātāja dzejoļi! Viena no izlases caurviju tēmām ir erotiski uzlādēta mīlas lirika – atklāta un kaisla, taču ne banāla. Nereti izskan aicinājumi un vilinājumi: "aizejam mazlietiņ tālāk pa to/iepriekšējo ceļu" (147. lpp.), "nāc mazlietiņ tālāk – nav ko baidīties" (165. lpp.), "kundze vai neienāksiet ar mani/mana prāta/ārkārtīgi mazajā namiņā" (171. lpp.) utt., arī lasītājam ļaujot sajusties kā daļai no spēcīgu jūtu izraisīta mīlēšanās procesa.
Taču aiz ārējā skaisti jutekliskā apvalka slēpjas viens no XX gadsimta neparastākajiem amerikāņu dzejniekiem, kura dzejas novitātes savā laikā tika pieņemtas ar grūtībām. Eriks Hombergers pazīstamajā pētījumā Modernism (1976) rakstīja: "Modernistu dzejnieki Ņujorkā – Voless Stīvenss, E. E. Kamingss, Hārts Kreins un Marianna Mūra – kalpoja tai dzejas izpratnei, kas bija skarba, sarežģīta un neielaidās kompromisos, atteikdamās gandrīz vai no visa, ko vecākās paaudzes lasītāji uzskatīja par svarīgu dzejā. Viņi rakstīja jauna tipa publikai – domubiedriem māksliniekiem, kā arī tiem, kurus saistīja jaunie eksperimenti." Kamingsa dzejas "skarbumu" savulaik Tamāra Zālīte raksturojusi kā visu dzejas elementu semantizāciju – nozīme šeit ir ne vien katram vārdam, bet arī katram burtam, dažkārt cieši saspiestam kopā ar vēl dažu vārdu burtiem un dažkārt norautam un pamestam lapas vidū. Dažkārt vārdu robežas tiek tīšām izjauktas, atsevišķos gadījumos burti tiek rakstīti mainītā secībā (piemēram, slavenais "sienāža" lēciena dzejolis, 183. lpp.), dažkārt tekstā pēkšņi ielaužas iekavas un citas rakstu zīmes, mudinot meklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc dzejnieks izvēlējies "savādot" savu tekstu tieši tā un ne citādi.
Manierīgā teksta grafika
Roberts Greivss un Laura Raidinga jau 1927. gadā savā Pētījumā par modernistu dzeju aicināja neuztvert Kamingsa dzejoļus kā tikai eksperimentus ar dzejas tehniku (šāda izpratne tos bīstami tuvinātu krustvārdu mīklām), bet gan kā mūžam neatminamas Sfinksas mīklas, kas, pateicoties savai daudznozīmībai, pašas no sevis spēj ģenerēt arvien jaunus un jaunus atminējumus. Piemēram, frāze "nekas nespēj pārspēt viņu mierīguma noslēpumus" pati par sevi varbūt neatstātu svešādi satraucošu iespaidu, taču, 15 rindās saraustīta, ar lielajiem burtiem izrotāta un ar 42. kārtas numuru apveltīta, iegūst to izskatu, kas Kamingsam šķiet dzejas vērts (249. lpp., atdz. K. Vecgrāvis).
Visčaklākie atdzejotāji bijuši grāmatas sastādītāji, ap duci tekstu pievārējuši Viks un Jānis Elsbergs, mazliet pārstāvēts arī Vika līdzaudzis Aivars Maizītis (viņa atdzejojumā Kamingss lasāms antoloģijā Visiem, visiem jums Amerikas vārdā, 1980), kā arī trimdas dzejnieki Aina Kraujiete un Jānis Krēsliņš (seniors). Lai gan izlasē izmantoti arī agrāk tapuši atdzejojumi, grāmatā uzņemti tikai laika pārbaudi izturējušie latviskojumi, daudzi teksti piedzīvojuši jaunu redakciju tieši šim izdevumam. Atveidot manierīgo teksta grafiku, iespējams, patiesībā nav nemaz tik grūti, bet ilgāk jāpasvīst pie Kamingsa leksiskajiem vingrinājumiem, izmantojot latviešu valodas sniegtās iespējas, dažkārt arī ironiski atsaucoties uz angļu valodu: piemēram, Kamingsa "deafanddumb language" atveidojumam latviski tradicionālais "kurlmēmo valoda" būtu pārāk vienkāršs, tālab tapis neparastāks variants: "kurl’n’mēmo valoda" (125. lpp., atdz. Viks). Dažkārt izmantotas arī deminutīvu piedāvātās nianses: frāzi "Your smile/eyes knees" K. Vecgrāvis atveidojis kā "Tavu smaidu/acīm celīšiem» (129. lpp.), un jūs taču piekritīsiet, ka daudz pavedinošāk ir sapņot par meitenes mazajiem, mīļajiem celīšiem, nevis kaut kādiem parastiem ceļgaliem, vai ne? Paldies latviešu atdzejotājiem, kas kopā ar Kamingsu griežas pavasara virpulī, – tas nenieka nezaudēs arī pārējos gadalaikos, padarīdams latviešu dzejas telpu plašāku un skaistāku.