Sēnes, maize, vijole – pirmie tēli, kas nāk prātā, iedomājoties Eduarda Grūbes glezniecību. Glezniecības vecmeistara (1935) biežāk lietotie sižeti bija apskatāmi grandiozā pārskata izstādē izstāžu zālē Arsenāls 2010. gadā. Jaunajā personālizstādē Dienasgaisma nekā no tā visa nav. Tomēr, ieejot galerijas Māksla XO baltajā, plaši stiklotajā telpā, kas ir kā radīta, lai izstādītu moderno glezniecību, nepārprotami skaidrs, kurš ir darbu autors. Eduarda Grūbes mākslinieciskais rokraksts nav sajaucams ar kāda cita rokrakstu. Tas it kā būtu pārliecinošs arguments, ka īstais glezniecības saturs ir stils un otrādi. Tomēr ne tik vienkārši.
Lielos vilcienos
Grūbes gleznām ir vairākas formālas pazīmes, kas tiešām kā "firmas zīme" ceļo no viena darba uz nākamo. Vispirms jau kompozīcijā – tā parasti veidota, ļoti respektējot formāta taisnstūri. Grūbes interešu objekti tajā ir satilpināti bez atlikuma, nevis vienkārši iekadrējot "kaut ko". Šo īpatnību nereti uzsver rāmja dublējums glezniecības valodā – īsta rāmja darbiem, kā tas pieņemts lielformāta plaknes glezniecībā, nemaz nav. To vietā ir horizontālas un vertikālas krāsu joslas, kas koncentrē skatītāju uzmanību uz centru, kurā ievietots mākslinieku interesējošais motīvs. To var interpretēt gan kā renesanses glezniecībā sastopamo loga motīvu, aiz kura paveras neierobežotā daba, gan kā kubisma vai pirmskara latviešu mākslā izplatītās "jaunās lietišķības" stilistiskās atskaņas. Eduards Grūbe tam pievieno abstraktā ekspresionisma žestus – pastozus, enerģiskus krāsu triepienus ar iespējami lielākām otām. Tie priekšmetu tēlojumu veido ļoti vispārinātu, atšķeļot svarīgākās, siluetus un apjomu veidojošās formas no nevajadzīgām detaļām. Bez šaubām, katrs šāds triepiens ir kā virtuozitātes demonstrācija, tik estētiski pašvērtīga, ka nepieļauj pielabošanu un atkārtojumu.
Nacionālais modernists
Tomēr maizei un sēnēm ir nozīme, pat ja tās jaunākajās gleznās nav redzamas. Lai gan būtu vilinoši Grūbi klasificēt kā moderni abstraktās glezniecības pārstāvi (attēloto priekšmetu formalizācijas pakāpe un virsmas apstrādes paņēmieni to pilnībā ļauj), viņa gleznu vēsts ir jūtamā pretrunā ar Amerikas un Eiropas (COBRA grupas) pēckara modernisma internacionālo garu. Grūbe – gluži pretēji – modernisma matricā integrē nacionālos simbolus, priekšstatus un lokālās krāsu izjūtas tradīcijas, kas to savrupina no globalizētās formu valodas. Piemēram, nevietā, lai arī cik izdevīgi, būtu vilkt paralēles ar jaunizslavētā "latvieša" Marka Rotko abstrakcijām, kurās gan var saskatīt līdzīgu ģeometrisku arhitektoniku plaknes kompozīcijā, tomēr nevar nepamanīt atšķirības telpiskumā. Grūbe turas pie telpas attēlojuma, kas nereti ir dzimtās zemes ainava, ar kuru Rotko nekāda sakara nav bijis.
Lūk, gleznā Zemeņu lauks nav nevienas sārtas zemenītes, kuras tā vedinātu meklēt nosaukums, toties ir apmākušos Latvijas debesu josla virs zaļi brūnām, kas iezīmē zemi perspektīvā, un pelēkzils negaisa mākonis, kas līdz ar piesātināti tumšām sānu kulisēm veido Grūbem raksturīgo ierobežotā laukuma kompozīciju, no kuras tomēr nekas nepaliek ārpusē. Izstādes tituldarbā Dienasgaisma ir tikai loga aprises, kas aptver galveno objektu – gaismu, kura šoreiz ieguvusi ne tikai krāsas, bet arī vielas īpašības. Gleznā Atvērums, kas atšķirībā no citām izstādītajām piederīga klusās dabas žanram, netrūkst ne telpas efekta (tas akcentēts jau nosaukumā), ne kulišu principa kompozīcijā, ne sveiciena kubismam. Kontrastā sižets ir piezemēts – liekas, grāmatu plaukts, kurā mākslinieka acs saskatījusi visas saviem nolūkiem nepieciešamās saturiskā dziļuma iespējas.
Garīgā dimensija
Visgrūtāk runāt par Eduarda Grūbas glezniecības garīgo dimensiju, kaut tā ir acīmredzami svarīga, ja ne vissvarīgākā mākslinieka darbos. Arī tā ir duāla: dabas, darba un mākslas motīvi veido pagātnē vērstu, patriarhālu simbolu sistēmu, kas izvēršas gluži panteistiskā patosā, jāatzīmē, arī pavisam neatbilstošā Rietumu abstraktā ekspresionisma ideoloģijai. Turklāt jaunāko darbu kolekcija papildināta ar vienu senāku – Pieta, kurā bez kāda konflikta ar minēto dabas dievināšanu aktualizēta kristīgā tematika. Kopumā izstādē ieskanas pieaugošas rezignācijas nots – kompozīcijas kļuvušas priekšmetiski tukšākas, attīrītas no konkrēta simbolisma, acīmredzami arvien vairāk paļaujoties uz lielu krāsu laukumu pašvērtību, spēju izteikt pārlaicīgu garīgo spēku bez liekas specifikācijas.
Dienasgaisma
Eduarda Grūbes izstāde galerijā Māksla XO. Līdz 26.03.