Melanholijas kults, mīlas bezcerīgums un traģisms, ļaušanās skumjām pārdomām kaut kur dārzā vai dziļi mežā – tuvāk dabai, tuvāk sirdij. Apraudāties slepus vai demonstratīvi visu acu priekšā. Patētisku frāžu vinjetes, epistolāras kaislības. Pēc izlasīšanas nevis sadedzināt, bet nošauties. Pirms 200 gadiem tas viss bija tik aktuāls, ka sentimentālisma šedevra Jaunā Vertera ciešanas dēļ Eiropā strauji pieauga jauniešu pašnāvību skaits: paņemt pistoli un ielaist lodi galvā – kas var būt skaistāks, cildenāks par šo? Johana Volfganga Gētes vēstuļu formā rakstītais romāns patvaļīgu aiziešanu no dzīves atainoja kā pēdējo skaisto glābiņu cilvēkiem ar īpaši trauslu dvēseli. Verteram bija tikai 23 gadi, un viņa tēls ir tuvs XXI gadsimta jauniešu emo kultūrai, kura gan pamazām zaudē savu ietekmi.
Tālu no paradīzes
Gētes romāns Jaunā Vertera ciešanas, ar kuru aizrāvās XVIII–XIX gadsimta jaunieši, tapis 1774. gadā. Vairāk nekā 100 gadu vēlāk, 1892. gadā, Vīnē notika Žila Masnē operas Verters pirmizrāde. Tā ir franču opermūzikas klasika, šajā darbā ir saglabāts Gētes oriģināla psiholoģiskais smalkums un kamerstils. Opera nevar lepoties ar ārijām hitiem (tenori savos koncertos mēdz iekļaut Vertera pēdējo āriju Pourquoi me réveiller?), taču tajā ir spilgtas solo ainas un ansambļi. Vertera liktenis ir atkarīgs no mūziķiem – ja nav diriģenta un dziedātāju aktieru, kuri perfekti izprot un jūt franču liriskās mūzikas straumi, izrāde neizdodas.
Gandrīz ideālu Verteru šogad aprīlī varēja dzirdēt Vīnes Valsts operā franču diriģenta Bertrāna de Bijī vadībā: Šarlotes lomu atveidoja latviešu dīva mecosoprāns Elīna Garanča, Verteru – sicīliešu izcelsmes franču tenors Roberto Alanja. Šis Vīnes Valsts operas iestudējums ir iemūžināts 2005. gadā izdotajā DVD ar Elīnu Garanču un Marselo Alvaresu galvenajās lomās. Izrādi uzvedis Amerikā dzīvojošais rumāņu izcelsmes teātra režisors Andrejs Šerbans. Viņš pārceļ operas darbību no XVIII gadsimta beigām uz XX gadsimta 50. gadiem. Šarlote izskatās līdzīga Merilinai Monro, un izrādes kinematogrāfiskais stils atsauc atmiņā Toda Heinesa filmas – ģimenes drāmas Tālu no paradīzes/Far from Heaven – vizuālo estētiku – kodīgais, maldinoši dzīvespriecīgais kolorīts izēd varoņu dvēseles un noķer viņus savās lamatās.
Dzīve izrādās nāvīga
Masnē operas notikumi risinās Veclāras apkaimē Frankfurtes tuvumā, šajā uzvedumā ģeogrāfiskais stāvoklis ir vispārināti konkrēts – zem milzīga koka, kurš aizņem visu skatuves telpu un ir kā pulkstenis, kas signalizē par gadalaiku maiņu. Zem koka var spēlēties un paslēpties, zem koka var dzīvot, mīlēt un mirt, zem koka var tikt apglabāts. Vide kļūst sirreāla un mitoloģiska, tajā pašā laikā dziedātāju tēlojums ir absolūti reālistisks: Elīna Garanča un Roberto Alanja ir nevis traģiskas pasakas varoņi, bet dzīvi cilvēki. Viņiem ir sava tēlu interpretācija: ja ticam libretam, Šarlotei ir 20 gadu, Verteram – 23, taču Garančas un Alanjas atveidotie personāži ir pieauguši un nobrieduši, par to liecina arī viņu balsis.
Verters nav tik sentimentāls, "planējošs" un izmisuma pilns cietējs kā Gētes romānā. Roberto Alanja, viens no slavenākajiem tenoriem pasaulē, kura sniegums ne vienmēr ir stabils, šajā lomā iepriecina ar ļoti skaistu, spēcīgu un svaigu skanējumu ar emocionāliem uzliesmojumiem. Šarlote ir nevis meitene, kura jaunības un pieredzes trūkuma dēļ izdara nepareizo izvēli, bet labi situēta dāma, kura ļaujas pašrefleksijai un, izjūtot sirdsapziņas mokas, apslāpē sevī kaisli. Elīna Garanča dzied ar grezni izstrādātu frāzējumu un iespaidīgi tēlo savas varones likteņdrāmu.
Verteram finālā neatliek nekas cits kā nošauties, un to vēl var attaisnot (Šarlote ir izvēlējusies citu vīrieti – ko darīt, tā gadās). Taču gudrās Šarlotes – Elīnai Garančai visas varones ir gudras – rīcība nav līdz galam izprotama, arī viņai pašai – tā ir šīs sievietes galvenā drāma. Kad mira Šarlotes māte, viņa apsolīja apprecēties ar lietišķo Albertu – tas it kā ir iemesls, kāpēc skaistule atraida Verteru, kurš viņu nav ne pazemojis, ne aizvainojis, tikai vienreiz ilgi un kvalitatīvi noskūpstījis. Mātei nebūtu nekas pretī, ja meita darītu to, ko viņai saka sirds, nevis to, ko liek darīt pienākums turēt savu vārdu. Meitenes, nedodiet tādus solījumus!
Tā es tevi mīlēšu
Elīnai Garančai izdodas nospēlēt Šarlotes iekšējo konfliktu un pretrunīgumu, izrādes galvenā varone ir tieši Šarlote, kura savā laulībā jūtas vientuļa un neapmierināta. Viņa nervozē, smēķē, izliekas, ka skatās televizoru, kādu melnbalto ziepju operu, –, lai nomierinātos. Kad Verters apciemo savu mīļoto mājās, viņš parādās kā rēgs Šarlotes zemapziņā. Viņš ticis gaidīts, par viņu ir fantazēts – un beidzot Verters ir klāt. Tikmēr koks ir pārvērties par milzīgu zirnekli. Pārņemti zirnekļa varā, visi kaut ko gaida, nespēj izšķirties par to, kas viņiem ir svarīgs, visi atsakās no savas laimes. Verters cenšas ievest Šarloti mīlestības pasaulē, taču sieviete lūdz Dievu, lai palīdz viņai apspiest savas slēptās jūtas, un steidzas paslēpties zirnekļveidīgā koka dobumā.
Viņu nākamā tikšanās ir pēdējā: Verters sevi ir nāvējoši ievainojis, un Šarlote beidzot izkūst un atzīstas viņam mīlestībā – par vēlu, mīļā! Šarlote dzied, ka vēlas, lai viņu dvēseles saplūst, un dāsni dāvā Verteram skūpstus, kurus viņš tik ilgi gaidījis. Elīnas Garančas un Roberto Alanjas mīlas aina operas noslēgumā ir labs atgādinājums par viņu kaislīgo saspēli operā Karmena. Garančas Šarlote šajā ainā kļūst nevis maiga, bet seksuāli agresīva – viņai vairs nav ko zaudēt, Vertera asiņojošais ķermenis iekvēlina izsalkušo Šarloti, viņa pašaizliedzīgi metas iekšā jūtu virpulī, un operu noslēdz nekrofilijas akts. To vēro Šarlotes vīrs, kurš pēc tam brutāli atgrūž sievu un aiziet prom. Merilina Monro ir nospēlējusi sievieti, kura ekstāzes uzplūdos aizdomīgi atgādina nežēlīgo Salomi.
Nākamajā sezonā Elīna Garanča atveidos Šarlotes lomu Vertera jauniestudējumā Metropolitēna operā Ņujorkā. Viņas partneris būs vācu superzvaigzne Jonass Kaufmanis (pirmizrāde – 2014. gada 18. februārī; tiešraide kinoteātros visā pasaulē – 15. martā). Uzvedumu veidos režisors Ričards Eirs, kurš 2009. gadā Ņujorkā iestudēja veiksmīgo Karmenu ar Elīnu Garanču un Roberto Alanju. Jau šā gada maija beigās Elīna Garanča un Roberto Alanja Vīnes Valsts operā atkal satiksies šajā Žorža Bizē operā.