Vispirms gribu teikt, ka Sensus ir nevis vienkārši kārtējais jaunais festivāls pārblīvētajā Latvijas vasaras festivālu kartē, bet gan būtiski jauna, atšķirīga parādība mūsu akadēmiskās mūzikas apritē. Jaunais pienesums ir ideja, lai festivāls būtu guvums ne tikai publikai, bet arī pašiem tā dalībniekiem – Latvijas orķestru māksliniekiem. "Sensus" nozīmē "izjust", un izjūtu, emocionāla un intelektuāla mākslas piedzīvojuma spektrs te bija plašs visām iesaistītajām pusēm.
Bagātināšanās platforma
Šajā kontekstā es nerunāju par gandarījumu kā morālo balvu pēc jebkura veiksmīga, mākslinieciski augstvērtīga koncerta. Festivāla Sensus mērķtiecīgi sagādātā privilēģija festivāla orķestra dalībniekiem bija izglītošanās, starptautiskas komunicēšanas un pieredzes apmaiņas iespējas, kādas praksē ierasts piedāvāt vien gados jaunajiem vai topošajiem mūziķiem.
Diplomēto, nobriedušo profesionāļu liktenis vairumā gadījumu ir vienkārši strādāt, piepildot uzdevumu kalpot klausītājiem. Savstarpēja kontaktēšanās un kopīga bagātināšanās – sarunas, meistarklases, sportošana un burziņi – visbiežāk ir dažādu amatiermākslas kustību bonusi, bez tiem būtu grūti iedomāties starptautisku pašdarbības koru, deju vai folkloras ansambļu festivālu (tiesa, citādi ir konkursos). Savukārt orķestris vai profesionālais koris atbrauc, sniedz koncertu un dodas prom, tā arī nepaspējot baudīt un izvērtēt neko no festivāla piedāvājuma. Toties festivālā Sensus, kas Liepājā ilga vairākas dienas, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Liepājas simfoniskā orķestra, Latvijas Nacionālās operas un baleta, Sinfonietta Rīga, orķestra Rīga un Kremerata Baltica mākslinieki varēja ne tikai dot, bet arī gūt.
Latvijas orķestru mākslinieki muzicēja starptautiskā radošā kompānijā plecu pie pleca ar kolēģiem no Berlīnes filharmoniķiem, Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw, Berlīnes Valsts operas un Francijas Radio filharmonijas orķestra. Šie ciemiņi ir arī nozīmīgāko starptautisko izpildītājmākslinieku konkursu, tostarp ARD un Beļģijas karalienes Elizabetes konkursa, laureāti. Viņi uzstājās kamermūzikas koncertos un bija arī Sensus festivāla orķestra grupu līderi un sniedza meistarklases, kuras apmeklēja arī festivāla orķestra dalībnieki. Sensus bija viņu profesionālās bagātināšanās platforma. Vērtīga meistarklase un pamatīgs pārbaudījums ikvienam ir arī mēģinājumi un koncerti prasīgā, neatlaidīgā diriģenta Karela Marka Šišona vadībā.
Starptautiska izlase
Tāda izlase pirmo vijoļu grupā vēl nebija redzēta: līdzās orķestra pirmajai vijolei brazīlietim Luisam Felipem Koelju no Berlīnes filharmoniķiem sēdēja pasaulslavenā Artemis kvarteta līdere latviete Vineta Sareika. Šajā zvaigžņu grupā (jo kā gan citādi to lai nosauc?!) spēlēja gan Liepājas simfoniskā orķestra koncertmeistare Ilze Zariņa, gan Sinfonietta Rīga pirmā vijole Marta Spārniņa un citi mūsu vadošie mūziķi. Koncertmeistaru izlase piepildīja arī Berlīnes filharmoniķes austrālietes Marlēnes Ito vadīto otro vijoļu rindas. Altu grupu vadīja spānis Hoakins Rikelme Garsija no Berlīnes filharmoniķiem, čellus – somiete Sennu Laine no Berlīnes Valsts operas, kontrabasus – Gunārs Upatnieks, pirmais latvietis Berlīnes filharmoniķos. Tieši viņam izdevās tik daudzus kolēģus ataicināt uz Latviju. Ne tikai stīdziniekus, bet arī pūtējus – Berlīnes filharmoniķu solo mežragu slovēni Andreju Žustu, Amsterdamas Concertgebouw orķestra pirmo fagotu urugvajieti Gustavo Nunjesu, Francijas Radio filharmonijas orķestra trompetistu Aleksandru Batī, ARD konkursa un Echo balvas laureātu trombonistu Fabrisu Milišeru no Zārbrikenes-Kaizerslauternes Vācijas Radio filharmonijas orķestra. Savukārt arfiste Jaroslava Nekļajeva no Ukrainas pārstāv Kijevas kamerorķestri.
Krāsu eiforija
Efektīgi pamodinot no ceļa, Liepājas jūras un saules sagurušos klausītājus ar virtuozo orķestra sprintu – uvertīru no Mihaila Gļinkas operas Ruslans un Ludmila –, jau programmas sākumā tika skaidri vēstīts, ka šis būs ļoti īpašs, neikdienišķs koncerts. Sadarbībā ar biežu Karela Marka Šišona koncertu partneri Sergeju Krilovu izdevās saviļņojoša Pētera Čaikovska Vijoļkoncerta interpretācija. Romantiski stihiskas enerģijas, jaunības jūsmas un sapņu pilnajā opusā Sergejs Krilovs kopā ar orķestri izcēla gan emocionālo vērienu un bangojošo spēku, gan juteklisko maigumu un saldsērīgo, slāviski sentimentālo smeldzi. Brīvā, aizraujošā lidojumā padevās virtuozie vijoles solo. Akadēmisko spēles paņēmienu paleti šajā darbā papildina tautiska rakstura akcenti, un tos – skaņdarba krievisko esenci – solists izcēla īpaši spilgti un drosmīgi. Orķestris bija lielisks spēles partneris. Īpašu uzmanību piesaistīja tautiskais korālis koka pūšaminstrumentu soloizpildījumā 2. daļas sākumā un Sergeja Krilova saspēles ar šiem instrumentiem visas lēnās daļas gaitā.
Šis vakars bija īstas simfoniskās mūzikas dzīres, simfonisko krāsu un vēriena eiforija, ekstāze, ko vēl jo vairāk izcēla lieliskā akustika Lielajā dzintarā. Temperamentīgā perfekcionista Karela Marka Šišona vadītais superorķestris bija precizitātes un radošās brīvības apvienojums ideālā harmonijā. Mēģinājumos bija rūpīgi izstrādāta katra nianse, un tieši uz šī stabilā pamata diriģents un orķestris varēja atļauties muzicēt tik aizrautīgi, dedzīgi un drosmīgi. Orķestra un tā soloinstrumentu skanējums spoži mirdzēja, lāsumoja, liesmoja, apžilbināja, glāstīja.
Igora Stravinska Ugunsputns lidinājās, visu aizdedzinot spilgtās, karstās liesmās. Zeltaini laistījās noburtais ābeļdārzs, tumši drūmu vaigu rēgojās pats Nemirstīgais Kaščejs. Līgani folkloriskās melodijās no burvju miega apļa rotaļai modās daiļas jaunavas, noburtās valdnieku meitas. Dinamiskā cīņā cara dēls Ivans guva uzvaru pār Kaščeju, visa vainagojumā – triumfāla svētku apoteoze. No trim svītas versijām, kuras Stravinskis izveidoja no 1911. līdz 1945. gadam, koncertam bija izraudzīta viskompaktākā – 1919. gada versija jeb Koncertsvīta orķestrim nr. 2 ar izteiksmīgajiem flautas solo divās pirmajās daļās un šūpuļdziesmu, kurā valdzināja Gustavo Nunjesa fagota solo glāsmainais tonis. Neaizmirstams arī tautiskās melodijas skanējums Fināla sākumā mežradznieka Andreja Žusta izpildījumā.
Visi šie solisti eksponējās arī Valšu svītā no Riharda Štrausa simfoniski krāšņās operas Rožu kavalieris, kuru Karels Marks Šišons pats bija izveidojis speciāli šai koncertprogrammai. (Diriģenta valšu virknējums būtiski atšķiras no paša Riharda Štrausa 1944. gadā radītās šīs operas mūzikas fragmentu svītas.) Te orķestris apliecinājās dāsnā un nemitīgi mainīgā tembru un artikulācijas krāsainībā no robustas vitalitātes masīvā metāla pūšaminstrumentu spozmē līdz jūtīgai izsmalcinātībai, kurā īpaši izcēlās daudzie klarnetista Gunta Kuzmas un obojista Egila Upatnieka solo. No altista Hoakina Rikelmes Garsijas varēja pamācīties pāri malām plūstošu muzicētprieku. Taču tā šoreiz pilnīgi acīmredzami netrūka nevienam Sensus orķestra dalībniekam.