Vispārzināms, ka konservatīvajai publikai Latvijā jauno vai vietējo (latviešu komponistu) mūziku var iebarot tikai jauktajās, t. s. rasola programmās, kurās svaigam asnam ļauts uzdīgt tikai starp pasaulē aprobētām iepriekšējo gadsimtu vai desmitgažu vērtībām. Tomēr Latvijas Jaunās mūzikas dienas uzdrīkstas būt vienīgais festivāls, kura programmu veido tikai latviešu komponistu mūzika un kurš dažos gados jau ir ieguvis savus cienītājus. Festivāla atklāšanas koncertā Lielajā ģildē 5. aprīļa vakarā milzīga publikas pieplūduma, protams, nebija, taču vismaz nebija jāslēdz balkons, lai pulcinātu visus klausītājus zālē. Šogad festivāla vienīgajā orķestra koncertā Sinfonietta Rīga sava galvenā diriģenta Normunda Šnē vadībā varēja justies savā īstajā ampluā, jo, pateicoties Viļņā dzīvojošā neordinārā latviešu skaņraža Mārtiņa Viļuma mūzikas tembru un ilgstamības meditācijai Tvyjoraan, kā arī trimdas latviešu komponistu mūzikas mantojumam – seriālā atonālismā būvētajai Alberta Jēruma Esejai un kosmopolītiskajam, izteikti virtuozajam Tālivalža Ķeniņa kamerkoncertam (bravo solistiem: flautistei Ilonai Meijai, sitaminstrumentālistam Ivo Krūskopam, mežradzniekam Artūram Šultam, trompetistam Edgaram Švembergam!) –, latviešu mūzika šoreiz nenozīmēja kārtējo nolemto gremdēšanos rezignētā jaunromantismā un konsonējošās harmonijās.
No ierastajām romantisma skaņuvalodas važām svabads bija arī šī vakara pasaules pirmatskaņojums – Maijas Einfeldes Divas impresijas kamerorķestrim ar dažiem būtiskiem "ekstra" instrumentiem – čelestu, flautu, oboju, klarneti – un Ievas Paršas ekspresīvo plaša diapazona balsi, kura sevišķi izteiksmīgi skanēja īpašajos skaņas gaismošanas (vokālo trilleru) brīžos un solo kadencē diptiha noslēgumā. Tiesa, komponistes mūzikas vēstījuma estētika gan sakņota romantiskajā cilvēka un pasaules dilemmā, kas simboliski nolasāma par iedvesmas avotu izraudzītajās Kārļa Padega gleznās (Sapņu zīmētājs un Sapņu zīmētāja nāve). Īpaši skaudri, skumji un vientuļi cilvēka atsvešinātība no pasaules uzrunā otrās impresijas tumšajos tembros, brīžiem iesprindzinātajā intonācijā un Jāņa Poruka dzejā, kas ar smagām, gurstošām kājām neatvairāmi tuvojas debesu vārtiem, kur "sirdis sāpēs lūst". Toties pirmajā, instrumentālajā impresijā apbur ārpusmateriāls gaišums, dzidrums, faktūru caurspīdīgais mirdzums un apgaroti pārpasaulīgais, Olivjē Mesiāna modālajai domāšanai tuvais skaņkārtiskais fons. Šajā ziņā šī impresija ar savu īpašo gaismas skaņu valodu turpina komponistes pērn Kasparam Putniņam un Latvijas Radio korim radītos Mūžīgās gaismas (Lux aeterna) dziedājumus. Lielisks darbs. Ja būtu diriģenta vietā, es droši vien vēlētos to atskaņot arī atsevišķi, vienu pašu!
Uz šīs pašas skatuves Lielajā ģildē nākamajā vakarā – 6. aprīlī – notika vēl viens ļoti īpašs un negaidīti pārsteidzošs koncerts, kurā profesionālais pūtēju orķestris Rīga sava galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa vadībā noslēdza savu pavasara festivālu Windstream.
Izrādījās, ka spoži nospēlētais Morisa Ravela Bolero (Boļeslava Voļaka meistarīgajā pārlikumā pūtējiem!), Maikla Dogertija Niagāras ūdenskrituma orķestrāli glezniecisko ainavu kinematogrāfiskais krāšņums un arī vēl tikai 19 gadu vecās, bet jau starptautiskajos konkursos rūdītās franču arfistes Anaelas Turē debija izsmalcināti virtuozajā Serža Lansena Koncertā arfai un pūtēju orķestrim vēl tikai bija ceļā uz vakara satriecošo pārsteigumu. Tas bija divu mūsu pašu jauno klarnetistu, pūtēju orķestra Rīga mākslinieku Raivo Lallo (25) un Jāņa Tretjuka (23) neprātīgi virtuozais un radoši drosmīgais solo duets amerikāņu komponista Skota Makalistera dubultkoncerta Freebirds atskaņojumā. Pēc amerikāņu rokgrupas Lynyrd Skynyrd ikoniskās dziesmas Free Bird (1973) motīviem veidotajā cross over tipa opusā abas klarnetes skanēja nevis kā akadēmiski mūzikas instrumenti, bet kā mežonīgu putnu balsis, turklāt mūziķu dinamiskā uzstāšanās bija teatrāla šī vārda vislabākajā nozīmē.