Par filmu saistoši zināt, ka tajā filmējušies arī reāli sportisti invalīdi, ka tās mūzikas celiņa autors Patriks Doils komponējis Filipa Glāsa manierē minimālistiskas, bet dziļi aizkustinošas melodijas, brīžam aizstājot dramatismu epizodēs, kurās "filmiska dramatisma" trūkst, piemēram, pie vizuālajiem atradumiem jāpieskaita rapidā fiksētie abu varoņu skrējieni stadionā, kad cilvēka seja pārvēršas līdz nepazīšanai un kļūst savā ziņā pat neglīta no fiziskā un garīgā sasprindzinājuma.Protams, uzslavas pelna abi aktieri – gan Rašida Brakni, gan Sirils Dekūrs ne tikai labi notēlo tādu diezgan izmisušu cilvēku love story, bet arī skrien paši, turklāt puisim tas nudien ir grūts fizisks uzdevums – attēlot akla skrējēja psihofiziku.Kā jau tipiskā "ražošanas filmā" (šoreiz ar "ražošanu" saprotot profesionālo sportu), skatītājam nāksies iepazīt daudz visādu šī sporta veida finešu un tehnisku detaļu. Taču to kompensē vispārcilvēcīgais stāsts par alžīriešu imigrantes nebūt ne vieglo sociālo adaptāciju Parīzē, ja vēl ņem vērā, ka Leila cietumā nokļuvusi… jo nejauši nogalinājusi džudo treniņā savu skolotāju un bērna tēvu! Mirušā brālis atņem Leilai puisīti – arī šis motīvs nosaka mātes cietumnieces psiholoģiskās pašsajūtas stāvokli, kuru viņa vēl cenšas slēpt no apkārtējiem. Pirmām kārtām jau no jaunā sportista. Tieši neuzticēšanās kļūst par abu strīdus cēloni, kuru, saprotams, nepalaiž garām Janika valdonīgā māte (lieliska Klementīne Selarī) – starptautisko autopārvadājumu firmas īpašniece. Vārdsakot, klusas kaislības franču gaumē.Vēl kāds intriģējošs motīvs filmā saistīts ar sociālo noslāņošanos – alžīriešu cietumniece Leila ir materiāli atkarīga no Kervaleku ģimenes rocības (vēlāk izrādās, ka šiem Kervalekiem pieder, saprotams, arī māja pie jūras Francijas dienvidos, motorlaiva, kas kopā ar policiju arī tiek iesaistīta filmas dramatisma pumpēšanā). Tomēr franču režijas metrs Režī Varņē nezaudē mēra izjūtu un nepārvērš filmu par salkanu melodrāmu, kurā aklais jauneklis un viņa eksotiskā musulmaņu princese laimīgi ieskrien laulības ostā.Kam domāta? Mierīgu ģimenisku filmu un sporta cienītājiem.Finiša taisne *Francija. 2011.Režisors Režī VarņēLomās Sirils Dekūrs, Rašida Brakni, Klementīne Selarī
Filmas Finiša taisne recenzija. Taisna kā līnija
Aklais sportists un viņa musulmaņu princese - aizkustinošā melodrāmā.Franču kinoklasiķa Režī Varņē sporta melodrāmas Finiša taisne/La ligne droite sižets ir taisns kā lineāls – no cietuma iznākusī alžīriešu sieviete Leila Amidi (izteiksmē skopa, bet precīza aktrise – Rašida Brakni) nejauši kļūst par jauna, perspektīva, bet autoavārijā redzi zaudējuša skrējēja Janika Kervaleka (jaunais vācu un franču izcelsmes kino skaistulis Sirils Dekūrs, kuram ir melnā josta karatē un doktora grāds literatūrzinātnē!) "pavadoni" – līdzīgi leģendārajiem suņiem, viņa kopā ar Janiku skrien stadionā un, kā jau paredzams uzmundrinošā sociālā projektā par sporta dziedinošo spēku, atgriež depresijas māktajā puisī dzīvības alkas un cīņas sparu un beigu galā palīdz viņam izcīnīt pirmo vietu Francijas paralimpiskajās spēlēs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.