Brazīliešu režisora Klēbera Mendonsas Filju filmu Kaimiņu skaņas (Neighboring Sounds) es nosauktu par kaut ko līdzīgu austriešu kino ģēnija Mihaela Hanekes sociālajam pētījumam par "parastajiem līdzpilsoņiem", kuru ikdienas dzīvē atradīsim ne vienu vien kaislību, grēku, pat noziegumu. Darbība risinās pludmales rajonā pilsētā Resifē, un bez skeletiem skapjos un dažnedažādām bailēm te neiztikt. Tas ir mierīgs, bet slēpti jaudīgs stāsts – īsta traģikomēdija ekspresīvo latīņamerikāņu stilā ar fantastisku skaņu un trokšņu partitūru (sen nebaudīts šī ietekmīgā kinovalodas elementa – trokšņu – izmantojums).
Problēma tikai tā, ka latviešu skatītājs nemīl doties uz kino, kurā runā "nesaprotamās valodās" – šai gadījumā portugāļu –, un diemžēl šajā ziņā ir neglābjams "rasists". Kaut arī zaudē iespēju palaist gar acīm darbu – daudzu starptautisko festivālu (Roterdama, Toronto, Sanpaulu, Sidneja u.c.) tieši publikas atzītu par "mīļāko filmu" un Brazīlijas pretendenti šīgada Oskariem labākās ārzemju filmas nominācijā, filmu, kuras starptautiskais reitings RottenTomatoes.com ir 92 procenti sajūsminātu kritikas atsauksmju un 80 procentu publikas pozitīvā novērtējuma. The New York Times kinoapskatnieks Entonijs Olivers Skots Filju filmu ierindojis 2012. gada desmit labāko kinodarbu sarakstā.
Bagātie un nabagie
Stāsts ir šķietami vienkāršs – Resifē joprojām eksistē "bagātnieku" teritorijas un "parasto cilvēku" apdzīvotie rajoni – protams, blakus. Šo pilsētas kvartālu kontrolē sirms patriarhs ar saviem dēliem, bet pēc nesenajiem vardarbības uzliesmojumiem visā pilsētā viņš ir spiests lūgt palīdzību privātai apsardzes firmai apsargāt turīgos, pie viena pieskatot arī "parastos" ļaudis. Režisors debitants Filju tādējādi var uz ekrāna izvērst cilvēku kopuma – daudzfigūru – kompozīciju, kurā, kā noprotams, cits ar citu ir saistīti neredzamām, bet brīžiem arī slēpjamām attiecību saitēm. Un izrādās, ka starp bagāto un "parasto" cilvēku pasauli daudz vairāk ir vienojošā nekā nošķīruma. Protams, neiztikt arī bez kriminālā elementa. Vai sauksim to par filmas noslēpumu – kādēļ naktīs tik žēli gaudo suns kaimiņos, traucēdams kādu jaunu ģimeni ar bērniem?
Taču neba noziegums ir filmas virzītājspēks. Tieši "nojaušamais, vārdos nepateiktais" izceļ filmas drāmas slāni, turklāt notikumu un intrigu ķēdīte neļauj atslābt skatītāja uzmanībai visas 124 filmas minūtes.
Šekspīriskas kaislības
Apsardzes firmas profesionāļi arī šķiet izkāpuši no kāda pārpratumu stāsta – melnādainais kārtībnieks ir ar vienu neredzīgu aci, un filmā visādu dīvaiņu, ekscentrisku personāžu netrūkst. Kā teiktu klasiķis – visas ģimenes ir laimīgas vienādi, bet katra pavisam citādi ir nelaimīga… Fascinējošs ir filmas Kaimiņu trokšņi miers – dzīve rit ierasto gaitu, un tu pat nepamani, kā palēnām sabiezē baiļu un spriedzes mākonis. Izeja būs, bet, ticiet, tā nevienu laimīgāku nepadarīs.
Režisors un scenārists Klēbers Mendonsa Filju sacerējis kolorītu darbojošos personu ansambli – viņu likteņstāstu un attiecību iedarbības efekts ir līdzīgs tai metodei, kas Latvijā pazīstama, kopš Jaunā Rīgas teātra aktieri devās ielās, "pie tautas", lai atrastu tur šekspīriska mēroga pārdzīvojumus un kaislības. Un atrada. Arī filmā mazpamazām iepazīstam brazīliešus ārpus dzīves mūžīgā karnevāla klišejām. Kā ļaudis, kas pārdzīvo akurāt to pašu, ko "bālģīmji" latvieši, kam sāp līdzīgi, kam bailes no nenokārtotas dzīves ir ne mazākas par mūsējām. Ļoti interesanta, jauna kinopasaule.
Kaimiņu skaņas ****
Drāma. Brazīlija. Režisors K. M. Filju