Recenziju par Ivara Selecka un Tālivalža Margēviča jaunāko dokumentālo filmu Kapitālisms Šķērsielā (pirmizrāde 2013. gada 4. maijā) nemaz nav iespējams uzrakstīt. Es gribu teikt, nav iespējams rakstīt par šo vienu filmu, neatceroties divas pirmās – Šķērsiela (1988) un Jaunie laiki Šķērsielā (1999). Lai nu gan autori uzsver, ka katra no tām ir autonoma filma, nevis iepriekšējās turpinājums, tomēr tikai visas trīs filmas kopā veido to kristāla struktūru, kas ļauj īpaši iemirdzēties arī katrai atsevišķi.
Skatoties Šķērsielas triloģiju, man galvā ik pa laikam ieskanas variācijas par tēmu, kas apspēlēta romānā Zelta teļš. Par lielo un mazo pasauli, kur dzīve rit paralēli un gandrīz nekad nesaskaras. "Lielajā pasaulē izgudrots dīzeļmotors, uzrakstītas Mirušās dvēseles, uzcelta Dņepras hidroelektrostacija un paveikts lidojums apkārt zemeslodei," raksta Ilfs un Petrovs. Pārfrazējot turpinājumu – mazajā pasaulē toties Aldis izgudro akumulatīvo krāsni, Daigas dēls Toms dabū darbu, Viktors nopērk toveri kāpostu skābēšanai un pie Valijas atbrauc Edgars no Anglijas.
Visi šie notikumi mazajai Šķērsielas pasaulei un tās iedzīvotājiem ir daudz būtiskāki nekā tas, kas notiek tur, ārā. Taču pēdējā laikā daudz aprunātais Šķērsielas fenomens slēpjas faktā, ka šī mazā pasaule vismaz tajā ekrāna laika pusotrā stundā kļūst par ārkārtīgi būtisku arī skatītājam. Vai ir iespējams saprast, kāpēc tā notiek?
Laikmeta panorāma ar turpinājumu
Interesanti, ka latvju dokumentālā kino kontekstā Šķērsielas sāga it kā atkārto, turpina vai brīžiem noliedz kādas tendences un idejas, taču salīdzinājums visbiežāk izrādās par labu Šķērsielas filmām. Nu labi, korektāk būtu teikt – tādus salīdzinājumus ir vērts pameklēt, lai precīzāk noformulētu Šķērsielas filmu īpašās kvalitātes.
Teiksim, tāda "lielās" un "mazās" pasaules nošķiršana pirmoreiz apzināti tika būvēta 60. gadu vidū, kad Ulda Brauna lielfilmā 235 000 000 (1967) kopā ar scenāristu Hercu Franku tika iecerēts filmas mugurkaulu veidot no divām paralēlām līnijām – "valstiski svarīgi notikumi" un "cilvēka personiskā dzīve". Tomēr tur atbilstoši tālaika Rīgas poētiskā stila tēlainībai šis mazais cilvēks bija tikai anonīms un vispārināts simbols atšķirībā no personību spektra, kas veido Šķērsielas pasauli. Turklāt tāds anonīms simbols neparedz nekādu attīstību, nav jēgas pēc desmit gadiem apjautāties, kā viņam šajā laikā klājies; arī tad, ja Šķērsielā galvenais varonis būtu viens, viņam pēc desmit vai divdesmit gadiem klātos vai nu labāk, vai sliktāk, un viss. Tieši daudzie un dažādie šķērsielnieki, ļaujoties autoru sirsnīgajai ieinteresētībai, jau pirmajā filmā radīja pamatu iespējai gleznot precīzu laikmeta panorāmu un turpināt to arī katrā jaunā laikmetā.
Cilvēcisks līdzpārdzīvojums
Vēl viena iespēja salīdzināt – Šķērsielas filmas nebūt nav ne vienīgā, ne pat pirmā dokumentālā triloģija Latvijas kinovēsturē, dažus gadus ātrāk startēja formā līdzīgais stāsts par Jura Podnieka filmas Vai viegli būt jaunam? (1986) varoņiem (turpinājums – Vai viegli būt... Pēc 10 gadiem (1997) un Vai viegli? Pēc 20 gadiem (2010) Antras Cilinskas režijā). Šajā salīdzinājumā atšķirība arvien uzskatāmāka kļūst ar katru nākamo turpinājuma filmu – kamēr filmas par Jura Podnieka atrastajiem varoņiem pārklājas kā koncentriski apļi un mēro īsās distances no "kā bija toreiz" līdz "kā ir tagad", Šķērsielas triloģijas autori jau otrajā filmā nolēma iet atšķirīgu ceļu un veidot to kā autonomu stāstu, ļoti precīzi un smalki dozējot (t. i., gandrīz neizmantojot) atsauces uz pirmo filmu.
Trešā sērija, jaunā filma Kapitālisms Šķērsielā, tieši komplektā ar abām pirmajām pierāda, cik precīzs ir autoru beidzot atrastais žanra formulējums "dokumentāls kinoromāns" – tas mehāniski neieciklējas uz konkrētu personāžu vai sižeta līniju, bet gan seko objektīvam laika ritējumam šīs pasaulītes robežās. Autoru pētījuma galvenais varonis ir patiešām Šķērsiela, kur viss notiek kā dzīvē – vieni dzimst, citi mirst, vieni enerģiski iznāk dzīves priekšplānā, citi piekūst un norimst... Varbūt arī tāpēc trešā filma izraisa tik cilvēcisku līdzpārdzīvojumu – tu nevari cerēt, ka pēc desmit un divdesmit gadiem visi tavi draugi un radi būs dzīvi un veseli, un tas ir sāpīgi; bet tu zini, ka nāks jaunas paaudzes, un mierinājumam ar to jāpietiek.
Gads tuvojas beigām
Uzmanības vērts ir fakts, ka liecības par to, kā mainījusies Latvija šajos 25 gados, ienāk arī filmas struktūrā un dziļākajos slāņos. Pirmajā filmā kamera ne uz brīdi nepamet Šķērsielu, tā visu dzīvei nepieciešamo atrod ieliņas 800 metros – tāpat kā ikviens padomju pilsonis, kam dzīve ritēja pa iepriekšnolemtām sliedēm un plašāks apvārsnis nebija ne sasniedzams, ne arī nepieciešams. Otrā filma iet gan plašumā, gan dziļumā, taču it kā sper tikai pirmos uzmanīgos soļus – izskrien tepat līdz Doma laukumam, kur Plūmiņa spēļu zālē dzīve kūsā 90. gadu pārgalvībā un alus dārzā sēž Ļipčenko un Brandauers; aizbrauc Daigai līdzi pie mammas uz laukiem, ieskatās dziļāk vēsturē, kur pirmās filmas tapšanas laikā vēl nedrīkstēja degunu bāzt, un mārrutku Pēteris uzdzied Zilo lakatiņu draiskajā zaldātu versijā – biji man viena naktī uz siena... Trešajā filmā viss ir kā šodienas Latvijā – visi ceļi vaļā, katram kāds rads Anglijā vai līgavainis Itālijā, Šķērsielā sešas mājas pamestas, un kamera ik pa laikam aizbrauc Valijai līdzi uz lidostu.
Tomēr es negribētu piekrist Tālivaldim Margēvičam, kurš intervijās pirms jaunās filmas pirmizrādes slīga pesimismā – Šķērsielā viss esot slikti, bēdīgi un gandrīz vai bezcerīgi (un zemtekstā skanēja – tā tas ir visur Latvijā). Man šķiet, filmas autoru īpašā attieksme pret varoņiem (un tak jau pašu rakstītais stāstītāja teksts, ko čomiskā sirsnībā jau atkal lasa Juris Gornavs, gandrīz jau sasniedzot Edgara Liepiņa virsotni pirmajā filmā) neļauj visu uztvert tik drūmās krāsās. Re, pat bezpajumtniecei Sandrai nesen konts bankā atvērts! "Tad jau šis jums bijis lielisks gads!" saka pats Margēvičs diviem bomžiem Ziemassvētku vakarā. Lai nu gan kadrā uzdotie jautājumi man brīžiem krīt uz nerviem ("Osi, tev patīk šitā meitene? Un kas tev viņā patīk?"), tomēr laikam jau tieši tādā veidā var reizēm no varoņiem izdabūt tik īstas emocijas, ka apraudas visi – gan kadrā un aiz kadra, gan kinozālē. Un skats, kā Seleckis kadrā klausās Alda dziesmu No Svētā Gara, ir perfekta liecība par to, cik svarīgs un uzmanības vērts filmas autoriem ir katrs varonis, lai kādas glupības viņš gvelztu.
Vēl viena nianse, un man būtu ļoti interesanti uzzināt, cik apzināti tā veidota, – Šķērsielas "gads" ar katru filmu tuvojas beigām. Pirmās filmas fināls ir Jāņu ballīte, otrajā – 18. novembris, trešajā filmā – Ziemassvētki. Taču Šķērsielas Ziemassvētki ir tik šizīgi – ar zaļu zāli, ar zelta lentēm bezpajumtnieku eglītē starp tukšām pudelēm pustumsā, ar spokaini izgaismotu skursteni un lidmašīnas uguntiņām aiz tā (un Ivara Makstnieka lielisko mūziku, kas efektīvi strādā ne tikai finālā vien) –, tik neparasti... kā pasakā. Bet pasakā taču beigas vienmēr ir laimīgas.
Kapitālisms Šķērsielā
Dokumentālā filma. Latvija. 2013. 100 min. Režisors Ivars Seleckis, scenārija un teksta autors Tālivaldis Margēvičs, operatori Romualds Pipars, Ivars Seleckis
Studija Eiropas Dokumentālā kino simpoziji