Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Filmas Laiks, kura nav. Mihails Tāls recenzija. Biogrāfija atpakaļgaitā

Režisors Staņislavs Tokalovs ir uzņēmis neparastu filmu par neparastu cilvēku, veiksmīgi izvairoties no klišejām, un stāstu par Mihailu Tālu paplašina kā stāstu par šaha spēles fenomenu

Atceros 2014. gada vasaru, Nacionālā kino centra debijas filmu konkursa projektu prezentāciju, kurā režisors Staņislavs Tokalovs stāstīja ekspertiem savu ieceri – biogrāfisku filmu par Mihailu Tālu uzņemt atpakaļgaitā, stāstu par viņa dzīvi sākt ar beigām un pamazām nonākt pie sākuma. Sēdēju publikā un biju pilnīgi pārliecināta, ka tas nav iespējams – ne tāpēc, ka tā nav pieņemts, bet tāpēc, ka šāds paņēmiens teorētiski rada daudz nevajadzīgu apgrūtinājumu. Lineāri soļojot pa filmas varoņa dzīvi uz priekšu, informācijas fons katrai nākamajai epizodei rodas un pieaug dabiskā veidā, turpretim, lecot atpakaļ no epizodes uz epizodi, var gadīties, ka pārāk daudz laika jātērē, šo fonu skaidrojot, citādi skatītājam pietrūkst elementāras informācijas, lai adekvāti uztvertu visas nianses.

Pēc filmas Laiks, kura nav. Mihails Tāls pirmizrādes es priecājos, ka man nebija taisnība – Staņislavs Tokalovs zināja, ko runā, un ir uzņēmis neparastu filmu par neparastu cilvēku, veiksmīgi izvairoties no lielākās daļas klišeju, kādas mēdz ieviesties biogrāfiskās filmās. Turklāt biogrāfiskais stāsts ir bagātināts ar pārdomātu vizuālo stilistiku un vairākiem sižetiskajiem slāņiem, kas stāstu par Mihailu Tālu paplašina kā stāstu par šaha spēles fenomenu.

Melnais laidnis e8

Vispirms tomēr vēl par atpakaļgaitu, par kuru kadrā bieži atgādina šaha pulksteņa mazais sekunžu rādītājs – arī tas vienmēr iet atpakaļgaitā. No minētajiem nelinearitātes riskiem scenārija autors un režisors (vienā personā) ir izvairījies, sadalot Mihaila Tāla dzīvi trijos lielos periodos un nodēvējot tos šaha terminos – Endspiel, Mittelspiel un Debüt –, un katrā no šiem periodiem uzgleznojot mazliet atšķirīgu lielmeistara portretu.

Tiesa, šahā neprofesionālam skatītājam nav viegli saprast, ko nozīmē titram sekojošo konkrēto spēļu fiksācija – piemēram, pirmā daļa sākas ar "Mihails Tāls – Vasilijs Smislovs, PSRS spartakiāde 1964. g. 36. gājiens – melnais laidnis e8". Pieļauju, ka tā tiek apzīmēts kāds svarīgs uzvaras gājiens Tāla šahista karjerā, tikai (atvainojiet par profāna komentāriem) nav skaidrs, kāpēc pirmajai daļai izvēlētā uzvara ir tik tālā pagātnē, 30 gadu pirms laika, kurā norisinās Tāla dzīves Endspiel. Varbūt tur labāk iederētos uzvara pār Gariju Kasparovu 1992. gadā (neilgi pirms lielmeistara nāves), par kuru vēlāk stāsta dakteris Rozentāls?

Taču, protams, tikpat labi ir iespējams neiedziļināties šādās niansēs un īpaši noformētos starptitrus uztvert tikai kā dekoratīvu ornamentu, kas papildina filmas vizuālo bagātību. Debitanta Tokalova filmā var sameklēt vēl dažus iemeslus papildjautājumiem, taču labvēlīgs skatītājs izgudros savu izskaidrojumu katram no tiem – piemēram, ja klasiskai biogrāfiskajai filmai pārāk garš un subjektīvs šķiet filmas sākums, kurā režisors veselu minūti melna fona aizkadrā runā par sevi un Tālu, jāatceras, ka šeit viss sākas no beigām, tātad varbūt tā ir bēru runa pēc Tāla mūža nopelnu uzskaitījuma pirmajā titrā kā kapakmenī…

Šodien nesaprotama parādība

Atgriežoties pie vizuālās bagātības – tās vadmotīvs ir statiska kamera, kas nolikta stratēģiski svarīgā punktā; bieži nolikta tā, lai ietvertu tukšas telpas kopplānu, kas pēc mirkļa straujā montāžas lēcienā jau ir piepildīts ar dzīvību – ar starptautiska bērnu šaha turnīra dalībniekiem, Vērmaņdārza šahistiem vai slimnīcas pacientiem.

Jaunie šahisti turnīrā un vecie vīri Vērmaņdārzā ir tas sižetiskais paplašinājums, kas rosina domāt par šaha spēles fenomenu daudz plašākā nozīmē un arī par to, ka Mihails Tāls ir kas vairāk nekā ekstravagants ģēnijs, kam patīk šokēt publiku, kā no ložmetēja berot nupat izspēlēto un atmiņā paturēto aklo partiju gājienu secību.

Kā filmas finālā saka Tāla skolasbiedrs kinozinātnieks Ābrams Kleckins – laime ir augstākais, ko viens cilvēks var dot citiem, un tā tas notika 1960. gadā, kad Tāls kļuva par pasaules čempionu, uzvarot Mihailu Botviņņiku. Jau par klasiku kļuvuši arhīva kadri ar Tāla triumfālo sagaidīšanu Rīgas stacijā, pūļa ovācijas, milzu vainags Tālam kaklā, vīri šūpo mašīnu. Šodien pilnīgi nesaprotama parādība – kā tādu masveidīgu interesi, pilnas skatītāju zāles turnīros un ļaužu ielenktus milzu šaha dēļus publiskās vietās var izpelnīties šķietami tik neatraktīvā spēle, kuras laikā dalībnieki vienkārši sēž un klusējot domā.

Papildu piedzīvojumu Staņislava Tokalova filma sagādā tiem, kuri redzējuši režisora Anša Epnera un operatora Andreja Apsīša lielisko darbu Mihails Tāls. Pēc divdesmit gadiem (1980) – šīs senās filmas fragmentu saspēle ar šodienu ir interesanti montēta, piemēram, Epnera filmas fināls ar mūsdienās filmēto tukšo Tāla dzīvokļa priekšnamu, tāpat kā vairākās Tokalova filmas darbības vietās miksētie kadri – melnbalts arhīvs un krāsainas mūsdienas.

Ļauša nās kopīgai sajūsmai

It kā formāla, taču filmas stāstnieku raksturošanai noderīga ir ideja vairākiem no viņiem lūgt sarunu kā šaha spēli un sākumā ļaut klusējot vai runājot izkārtot šaha figūras uz galdiņa. Interesanti, ka lielākā daļa runātāju filmēti uzkrītoši vienādā rakursā – nevis vēršoties pie skatītāja, bet runājot ar kādu (droši vien režisoru), kurš atrodas kadra malā. Acīmredzams, ka tā nav nejaušība, un šis paņēmiens vēl vairāk attālina Staņislava Tokalova filmu no parastām biogrāfijām, tāpat kā to dara ritmizētie un gleznieciskie lokomotīves detaļu tuvplāni, animētie šarži un karikatūras, rūpīgā mūzikas atlase un citi bagātinājumi. Par operatora Denisa Sorogina radošo garu liecina uzmanība, kādu viņš pievērsis šahistu kājām gan bērnu turnīrā, gan Vērmaņdārzā (pavērojiet – radikāli atšķirīgas emocijas!), savukārt skaņu režisors Ernests Ansons šarmē ar variācijām par šaha pulksteņu tikšķu tēmu.

Mihaila Tāla biogrāfija atpakaļgaitā galu galā kļūst par atraktīvu piedzīvojumu skatītājam, kurš turklāt finālā nevis saņem bēdīgu ziņu, ka sirmais filmas varonis ir miris, bet ļaujas kopīgai sajūsmai, piedaloties talantīgā jaunekļa triumfa gājienā ar uzvaras vainagu kaklā, un dzird motivējošu uzmundrinājumu – par spīti apstākļiem, kas grasījās viņu uzveikt, šis jauneklis savu dzīvi nodzīvoja tieši tā, kā pats bija gribējis.

Laiks, kura nav. Mihails Tāls ****
Biogrāfiska filma. Latvija. 2015. Režisors Staņislavs Tokalovs

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja