Neticiet tam, ka noveco elki un viņu pielūdzēji, neticiet tam, ka šīs eksistenciālās neizbēgamības dēļ Džordža Klūnija popularitāte, iespējams, vairs nav tik neapstrīdams fakts. Izskatīgā un sociāli aktīvā aktiera, arī scenārista, producenta un režisora Džordža Klūnija klātbūtne dažādu toņu un nokrāsu medijos joprojām ir gana intensīva (nu jau harmoniskās privātās dzīves dēļ), un neizsīkstoša ir arī viņa vēlme apliecināt sevi režijā.
Tas, ka Džordžs Klūnijs nav tikai glīts Holivudas aktieris, zināms jau labu laiku. Viņa debija režijā pirms piecpadsmit gadiem – filma Bīstamā prāta grēksūdzes/Confessions of a Dangerous Mind (2002) – izsauca pat pozitīvu šoku. Ir vērts pameklēt un noskatīties šo filmu par televīzijas biznesa aizkulisēm, ja līdz šim tas nav izdevies. Tā apliecināja Džordža Klūnija gaumi, humora izjūtu un režisora ķērienu.
Par labāko viņa uzņemto filmu var uzskatīt melnbalto, politiski aso darbu Arlabunakti un visu labu/Good Night, and Good Luck (2005), tas bija viņa veltījums ASV 50. gadu žurnālistikas zvaigznei Edvardam Marovam. Pēcāk gan Džordža Klūnija režisora gaitas nav bijušas tikai uzvarām vainagotas. Suburbikona/Suburbicon ir viņa sestā spēlfilma; Džordža Klūnija kontā ir arī TV seriāla režija – viņu nekādi vairs nevar dēvēt par iesācēju.
Vēlme citēt un stilizēt
Suburbikona, ar kuru Džordžs Klūnijs šogad piedalījās Venēcijas festivāla konkursa programmā, ir viņam būtisks darbs. Vispirms tāpēc, ka filmas pamatā ir brāļu Koenu scenārijs. Jāpiezīmē, ka atzītais amerikāņu autoru duets – brāļi Ītans un Džoels Koeni – Džordža Klūnija dzīvē un mākslā ir atstājuši pamatīgu iespaidu. Savulaik, 2000. gadu sākumā, aktieris ir filmējies vairākās brāļu Koenu filmās. Gan Brāli, kur esi tu?/O Brother, Where Art Thou? (2000), kurā spēlēja katordznieku bēgli, gan arī, iespējams, Latvijā daudz labāk pazīstamajā darbā Neiedomājamā cietsirdība/Intolerable Cruelty (2003) – jestrā komēdijā par laulību šķiršanas biznesa profesionāļiem, kurā Džordžs Klūnijs spēlēja kopā ar tolaik aktuālo zvaigzni Katrīnu Zetu-Džonsu. Pavisam nesen viņš filmējās brāļu Koenu krāšņajā, kariķētajā veltījumā 50. gadu Holivudai un mūzikla žanram – Esi sveicināts, Cēzar!/Hail, Caesar! (2016).
Nav noslēpums, ka brāļu Koenu ironiskais, ciniskais un tajā pašā laikā elegantais filmu stils vienmēr ir bijis tuvs Džordžam Klūnijam, tāpat kā Koenu fanātiskā mīlestība pret amerikāņu kinovēsturi, apsēstība ar vēlmi citēt un stilizēt, kas izriet no perfektas kinovēstures pārzināšanas. Savulaik vaicāts par savām ietekmēm un impulsiem, kas viņu mudinājuši pievērsties režijai, Džordžs Klūnijs ir minējis arī savu pieredzi, strādājot kopā ar brāļiem Koeniem.
Tagad Džordžs Klūnijs ir režisējis viņu scenāriju – ironisku un baisu pastāstu par 50. gadu Amerikas provinces pilsētiņu, kuru satricina dažādi notikumi. Kādā ģimenē, kurā zem viena jumta mīt vīrs (Mets Deimons), viņa sieva invalīde, viņas māsa (abās lomās – Džūliana Mūra) un vēl bērns, nelietīga iebrukuma rezultātā dzīvību zaudē sieva. Tie, kas atceras brāļu Koenu savulaik populāro oskaroto filmu Fargo (1996), iespējams, nojauš, ka viss nav tik vienkārši, kā varētu būt. Fargo kriminālās aktivitātes sakņojās tuvu cilvēku vājībās un naudas kārē.
Elles priekškambari
Brāļi Koeni pēdējos gadus aktīvi nodarbojas ar savas bagātīgās filmogrāfijas un uzkrātās pieredzes mērķtiecīgu "otrreizējo pārstrādi". Iespējams, esat redzējuši lielisko TV seriālu Fargo, kuru producenti ir Koeni, – tā pamatā ir 1996. gada filmas motīvi. Arī viņu scenārijs filmai Suburbikona nav tapis tukšā vietā – arī tajā rezonē Koenu pieredze, vairāku viņu filmu motīvi. Ja atceramies, mazas provinces pilsētiņas, kurās cita pie citas rindojas mazas ģimeņu mājiņas ar noķemmētiem jaukiem dārziņiem, dažu amerikāņu režisoru, piemēram, Deivida Linča, filmās ir gana nelāga zīme. Aiz šo namiņu mīlīgajām paraugfasādēm mēdz slēpties elles priekškambari.
Suburbikonā Džordžs Klūnijs un brāļi Koeni ir ļāvuši plosīties mazpilsētas iemītnieku slēptajiem dēmoniem, padarījuši tos uzskatāmus un nepievilcīgus. Pilsētiņā tikko ir ievākusies afroamerikāņu ģimene – to baltie kaimiņi uzskata par neģēlīgu izaicinājumu īstenajiem suburbikoniešiem. Tie, bruņojušies ar dakšām un lāpstām, diennaktīm ārdās pie jauno kaimiņu sētas, lai izskaustu no Suburbikonas "neiederīgos". Uzkrītoša rasu problēmas akcentēšana filmā esot bijusi Džordža Klūnija iniciatīva, kaut tā pārvērtusies plakātiskā demonstrācijā un nebūt nav pārliecinošākais filmas elements. Taču, kamēr suburbikonieši nodarbojas ar rasu problēmu risināšanu, šķietamajā paraugģimenē, kas dzīvo kaimiņos afroamerikāņiem, norisinās savādas un baisas lietas, kuras tiek izspēlētas kā brutāla, vietumis neveikli pārspīlēta traģikomēdija.
Cītīgs atdarinājums
Ko labu varētu teikt par šo Džordža Klūnija darbu? Suburbikonā ir jauki stilizēta Amerikas 50. gadu mazpilsētas vide, visu cieņu arī Metam Deimonam, kurš uzņēmies sev netipisku lomu – viņa spēlētais ģimenes tēvs un vidusmēra kantorists, maigi sakot, nebeidz pārsteigt. Viņš ilgu laiku dzīvojis līdzās divām vizuāli teju neatšķiramām sievietēm – savai sievai un viņas māsai. Šis pārbaudījums nav palicis bez sekām. Džūlianai Mūrai vienmēr ir piestāvējuši 50. gadu tērpi un aksesuāri (jau kopš filmām Stundas/The Hours (2002), Tālu no paradīzes/Far from Heaven (2002)) – jauki, ka Džordžs Klūnijs mums to atgādina.
Ar presi Suburbikonai īpaši labi nav klājies – dominējošais recenziju tonis (pēc Venēcijas festivāla pirmizrādes) ir ārkārtīgi vēss. Iemesls tam varētu būt Suburbikonas uzkrītošā līdzība pašu brāļu Koenu filmām un fakts, ka tas tomēr ir pakaļdarinājums – mēģinājums ne tikai ekranizēt Koenu scenāriju, bet arī imitēt Koenu režijas stilu un pat izmantot aktieri, kas mudina Suburbikonu saistīt ar Koenu darbiem. Filmā mazā spilgtā apdrošināšanas aģenta lomā ir Oskars Īzaks – talantīgais aktieris, kurš nospēlējis galveno lomu 2013. gada Koenu filmā Lūinā Deivisā pašā/Inside Llewyn Davis (2013).
Vietumis Džordžam Klūnijam izdodas lieliski atdarināt Koenus, vietumis – ne īpaši. Filmā ir nejēdzīgas, pašmērķīgi brutālas epizodes. Protams, nav ne mazākā iemesla slānīt Džordžu Klūniju par vēlmi būt vismaz tikpat labam režisoram kā brāļi Koeni, taču problēma ir viena: lai kā arī Džordžs Klūnijs censtos, viņš ir un paliks Džordžs Klūnijs, bet filma Suburbikona – cītīgs atdarinājums.
Precizēsim