Izstāsti savu stāstu, kļūsti par zvaigzni! – šāds plakāts varbūt nejauši, bet ļoti simboliski gadījies par fona elementu kādā dokumentālās filmas Zāģeri epizodē, kur priekšplānā visai haotiskā "riesta dejā" tirinās viens no filmas varoņiem, izrādīdamies vietējām meitenēm improvizētā 8. marta ballītē. Iekļūšana režisora un operatora Ivara Zviedra filmā automātiski negarantē zvaigznes statusu (lai gan var paveikties, kā savulaik paveicās Intai no Ķemeru purva), toties uzklausīt stāstu Ivars Zviedris prot, varbūt kā neviens cits šobrīd Latvijas dokumentālajā kino.
Atšķirībā no daudziem citiem amata brāļiem dokumentālistiem, kam reizēm patīk no skarbās dzīves noslēpties kādā vēsturiskā pētījumā, populāras personas portretfilmā vai citā samērā mierīgā nodarbē, Ivars Zviedris vislabāk saprotas tieši ar sociāli aktuālu tematiku un cilvēkiem, kam šī sociāli aktuālā tematika ir vienīgie un neizbēgamie dzīves apstākļi, kas bliež pa galvu tiešā un pārnestā nozīmē. "Daudziem tā ir pēdējā iespēja," rakstīts filmas Zāģeri sākuma titros.
Ēriks, Valdis, Inta un citi
Ivara Zviedra filmu varoņu vidū ir Igaunijas pierobežas Ēriks, kurš dzīvo metāla vagoniņā, uz Rīgu aizbrauc vienreiz pa ilgiem laikiem, kad Latvija stājas Eiropas Savienībā, un tad skatās visā kā brīnumā (filma Atnāc, Ērik!, 2005); ir Īrijas Valdis, kurš organizē tautasbrāļiem iespēju pelnīt naudu, lasot gliemežus, un sevi nekad neaizmirst (filma Bēgums, 2009); ir Ķemeru Inta, par kuru jau droši vien nekas vairs nav jāstāsta, – tik populārs kļuva viens kolorīts sievišķis, satiekoties ar Ivaru Zviedri filmā Dokumentālists (2012). Režisora nākamās, pašlaik topošās filmas Valkātājs varoņi arī dzīvo pierobežā, un viņu sociālā aktualitāte ir cilvēku kontrabanda – arī skarbās dzīves piespēlēts bizness.
Jā, un zāģeri – Valmieras Romāns un viņa strādnieki, "vecie kadri un jaunpienācēji", kas visu laiku mainās, veidojot vienas profesijas un sociālās grupas kolektīvo portretu. Tā ir Ivara Zviedra metode – viņš ilgu laiku, pat gadiem var filmēdams piebraukāt uz kādu vietu pie kādiem cilvēkiem, sākumā varbūt nemaz vēl nezinot, kas tur būs un par ko būs filma, tikai ar muguras smadzenēm jūtot, ka filma būs. Un tie cilvēki viņu savukārt pieņem kā savējo un pamazām pavisam aizmirst, ka te kaut kāds svešais ar kameru grozās, jo viņš it kā nemaz vairs nav nekāds svešais – Intai viņš, piemēram, sniegu ap māju tīrīja un baļķēnus ķerrā veda, ar Īrijas gliemežniekiem pats kopā gāja pa bēguma dubļiem bradāt, ar zāģeriem – nu, šņabi varbūt nedzēra, tur tas ir stingri aizliegts (vai vismaz Romāns cenšas aizliegt), tomēr gandrīz kārtīgā kautiņā iekļuva – ap filmas finālu, kad redzam dzīvē realizētu CSDD reklāmas kampaņu Izglāb draugu, neļauj braukt dzērumā, pirmo un vienīgo reizi kadrā atskan režisora un operatora balss, kinokameru sargājot: "Mierīgi, mierīgi!"
Traukus neviens nemazgā
Filmu Zāģeri veido divas atšķirīga mēroga pasaules. Pirmkārt, mežs, kur ārkārtīgi skaistos un iespaidīgos filmējumos uz debesu fona ritmiski un fatāli līgojas un pa vienam krīt egles, bērzi un citi koki. Filmas anotācijā ir teikts, ka mežs lēnām pārtop kailcirtē, bet es nezinu un attēls nedemonstrē, vai tas ir labi vai slikti, – drīzāk šķiet, ka šajās varenajās, slapji pelēkajās vai rasoti miglainajās ainavās neko daudz nevar ietekmēt tie, kas tur skraida kā mazas skudriņas uztraucoši oranžās vestītēs un ķiverītēs. Nu labi, vienreiz koks nogāžas pāri asfaltētam ceļam un izveidojas mašīnu sastrēgums tur, kur tāds nekad nav bijis, bet Romāns pagroza pirkstu pie deniņiem, un viss ir piecās minūtēs sazāģēts, novākts un ar zariem aizslaucīts. Interesanti gan, ka mežs arī tādā kopplānā ļoti skaidri novērtē katru, kurš te ienācis, – no tramīgi lēkājošām kustībām vien var redzēt, ka kāds zāģē pirmo dienu, un lohs ar lietussargu pēc loha arī izskatās, pat ja neredzam seju…
Un tad otra pasaule, kuru ieraugām, kad kinokamera pievelk tuvplānā tās mazās skudriņas. Vārdu tās neviena neiegūst, tikai mazliet individualizētus vaibstus, kurus tik un tā nav vērts atcerēties, jo nākamajā epizodē varbūt jau puse varoņu būs nomainījušies, – pa šiem gadiem, kamēr Ivars Zviedris filmēja, brigādei esot kādi pāris simti darbinieku izgājuši cauri, pirmizrādē teica Romāns. Gribētos ticēt, ka lielai daļai tas bijis atspēriena punkts augšup, tomēr lielu cerību nav – tas kolektīvais varonis, kuru Romāns līdzsvaroti un mērķtiecīgi cenšas saturēt grožos, nav nekāda cerīgā ceļa sākumā. Lieli bērni (par spīti visiem "īsto veču" netikumiem), kas netiek galā ne ar patstāvību, ne atbildību, bet pūlas dzīvot pieaugušu cilvēku dzīvi; amorfa masa, kurai Romāns godprātīgi un no sirds cenšas iemācīt elementāras lietas. Un tad sēž visi ap galdu un raksta centīgi kā pirmklasnieki – apņemos šajā dienesta kopmītnē neienest un nelietot alkoholu, "tai skaitā alu". Taču pašnodarbināto apliecībām termiņi sen beigušies, un traukus neviens nemazgā.
Kur morāle?
Varam uzskatīt, ka filmas morāli viens no zāģeriem koncentrē savā "izfunktierējumā" par otrādajām ēnu dienām: "Lai deputāti, b…, pastaigā kaut kādai slaucējai līdzi, traktoristam pakratās, b…, vienu sutku līdzi ražas novākšanas laikā…" Ivars Zviedris mēdz šo tēmu vēl provocēt, sarīkojot savu filmu speciālseansus Saeimas deputātiem, varbūt arī šoreiz kas tāds plānots. Tur tad droši vien labi izskanētu arī Romāna teiktais kādā sapulcē: "Latvijas meža nozarē kaut kas ir pilnīgā pakaļā, bet mēs strādājam."
Tomēr man kaut kā urdīgi liekas – problēma nav tik daudz meža nozarē un nevienā citā nozarē, ja tām jārēķinās ar tādu cilvēcisko faktoru. Tā milzu mašīna, kas filmēta mēnesgaismā kā spoks un ļaunuma iemiesojums, bet laikam taču izdara daudzu zāģeru darbu vienlaikus, – tā gan Romānam aiztaupītu tik daudz laika, kreņķu un nervu šūnu…