Filmas Zelta zirgs recenzija. Pasakas izstrādājums

"Zelta zirgs" nav bērnu ludziņa, lai gan tā allaž bijusi skolu programmā (manā laikā to apguva 6. klasē), bet gan ļoti sarežģīts, simbolisks un filozofisks daudzlīmeņu teksts. Bērni tver to pasakas līmeni - par princesi, ko glābj princis zirgā, bet neviens man neiestāstīs, ka Melnā māte, kraukļi, kuri sludina "Zārks jau nevar palikt tukša", visā tā dzīvības un nāves sadursme, visas tās līganās pārejas no naivā, vientiesīgā, pagļēvā puišeļa Antiņa uz vareno jātnieku, Saulcerītes un visas tautas glābēju nav domātas bērniem. Jā, arī jautājums par to noslēpumaino saikni, kāda pastāv starp Saulcerītes letarģisko miegu un Tautu utt. - ja Saulcerīte dzīvos, dzīvos arī tauta, ja Saulcerīti atdos svešzemju princim, iznīks arī tauta utt. Jā, tā jau tājā lugā visi runā, zina un saprot, bet, kā tas ir iespējams un kāpēc tas tā tiešām ir? Jautājumu vairāk kā atbilžu. Par to, ka mūsdienās cilvēki ir izglītotāki nekā Raiņa laikā, nemūžam nepiekritīšu, Mūslaiku izglītība ir daudz seklāka un virspusējāka - nekas vai gandrīz nekas netiek iemācīts līdz galam. Raiņa laikā nevarēja uzguglēt uz momentā uzzināt jebkuras Šekspīra lugas satura īso pārstāstu vai noklausīties jūtūbā jebkura kulta komponista slavenāko darbu slavenākos fragmentus. Tolaik viss bija, ja arī varbūt mazāk apjomīgi, tad pamatīgāk - Šekspīrs, Gēte, Šillers vai Bairons bija jāizlasa (turklāt latviešiem tolaik visa klasika vēl bija jālasa svešvalodās, Rainis tieši bija viens no pirmajiem celmlaužiem, kurš sāka tulkot lugas), ja cilvēks spēja atpazīt kādas simfonijas vai operas ārijas melodiju, tad tas nozīmēja vien to, ka bija pastāvīgs koncertu apmeklētājs un arī pats bija apguvis mūziku. Tie vēl bija tie laiki, kad cilvēki patiešām zināja, to ko zināja, dziļi un pamatīgi, tagad tādi cilvēki, protams, arī ir sastopami, bet tas tomēr vairumā gadījumu nav pateicoties skolai. Ja LU filoloģijas fakultātē vispār vairs nav tāda kursa kā pasaules literatūras vēsture, tad par ko mēs runājam?