Lai gan vienmēr ir iespēja kaut ko palaist garām, prātā īsti nenāk neviens cits darbu cikls latviešu mākslā par neseno bēgļu krīzi, kas savā ziņā ir pierimusi, taču ne izzudusi. Tādā ziņā Frančeskas Kirkes jaunākā izstāde Somebody, kurā redzami tikai šogad tapušie darbi, ir saturiska novitāte gan personīgajā CV, gan vietējā mākslas kopainā. Iemeslus var meklēt vispārzināmajā latviešu mākslas atturībā pret sociāliem un politiskiem jautājumiem – sava veida sekām savulaik uzspiestajai padomiskajai politizācijai. Turklāt tas taču no mums ir tālu, un ko gan mēs tur vispār varam darīt (dažkārt ar piebildi – neesam nevienu kolonizējuši, lai kādreizējie kolonizatori paši tiek galā ar savu bijušo koloniju iemītniekiem).
Jautājumu gūzma
Izstādes nosaukums Somebody/Kāds norāda uz šo atsvešinātības elementu. Ekstrēmākās reakcijas – tie visi ir vai nu pabalstus meklējoši slaisti, vai teroristi (vai arī abi kopā). Pretējā, utopiski optimistiskā galējība (uzņemam visus, cilvēkiem taču jāpalīdz!) gan arī pamazām un pamatoti izplēn, atstājot neatrisinātu jautājumu gūzmu – kā tieši atšķirt kara bēgļus no pabalstu kārotājiem (varbūt tas šodien vairs nemaz nav iespējams, jo globālas informācijas telpas apstākļos "labākas dzīves" sapnis nevar nozīmēt to pašu, ko Otrā pasaules kara beigās), un kā īsti tos, kas būtu patvēruma cienīgi, "iedalīt" kādai valstij, tajā pašā laikā saglabājot tās robežas atvērtas.
Tikpat neskaidrs ir tas, ko tur var līdzēt māksla, tomēr citviet pievēršanās šai tēmai nav nekas neparasts. Piemēram, šī gada Venēcijas biennālē iespaidīgu gaismas efektu meistars islandiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Ūlafurs Eliasons iesaistīja migrantus puzurveidīgu lampiņu izgatavošanā un vāciete Anne Imhofa sarīkoja Zelta lauvu saņēmušo performanci Vācijas paviljonā, liekot skatītājiem staigāt pa stikla grīdu un vērot zem tās bezcerīgi iesprostotās personas (pēdējā gadījumā iespējamas arī plašākas interpretācijas – par indivīda neskaitāmajiem ierobežojumiem un kontroli mūsdienu pasaulē vispār).
Gandrīz abstrakcijas
Frančeska Kirke, protams, pamatā paliek uzticīga glezniecībai, lai gan uz galerijas grīdas izmētāti arī tādi kā nelielas instalācijas elementi – dažādu zemes toņu akmeņi (ēku drupas pēc bombardēšanas?) un sapiņķerētas aukliņas (degauklas?). Lielākā daļa darbu pēc formālām pazīmēm ir abstrakti, un vajadzīgo interpretācijas atslēgu piešķir nosaukumi.
Pēc supremātiskas četrstūru kompozīcijas izskatās sīriešu pilsētas Alepo satelītuzņēmumā balstīts darbs (Epizode III. Aleppo), tumšsarkana masa ar vāji jaušamiem triepieniem simbolizē degošās pilsētas un arī ikvienu, jo skatītājs uz virsmas var ieraudzīt sevi (Epizode II. Everybody), faktūraina melna substance – naftu; gaiši zila, viegli irdena plakne ir Epizode IX. Apsolītās debesis, melni dūmu mutuļi – Epizode VI. Destrukcijas māksla. Vēl arī Epizode XI. Ceļojums – padrūmi pelēks ūdens klajums ar koši oranžu glābšanas vesti, kas atgādina par noslīkušajiem gumijas laivu "pasažieriem".
Gleznotājas darbu pazinēji gan arī šeit samanīs kādas sasauksmes ar agrākajiem darbiem. Apsolītās debesis atgādina pietuvinātos mākoņus no personālizstādes Izzūdošais (2003) – pakāpeniskas gleznas "izjaukšanas" elementu, Destrukcijas māksla – monohromo darbu Etna (2003) ar vulkāna izvirstajiem mutuļiem. Savukārt gandrīz viendabīgie, nedaudz faktūrainie laukumi līdzinās noteiktu pigmentu "pētījumiem" personālizstādē Muzejs (Karmīns, 2002).
Tomēr vistiešākās alūzijas uz pagātnes mākslu, kas Frančeskai Kirkei vienmēr bijis saistošs izejmateriāls dažādām manipulatīvām pārvērtībām, ir darbi ar cilvēku tēliem – zeltā ietīta sieviete (Epizode V. Jaunā karaliene) un retrostila rāmī, kā arī zelta ietvarā ievietotais portrets (Madonna). Lai arī konkrētais impulss bijusi spīdīgā folija, kurā ietin no laivām izvilktos, pārsalušos bēgļus, Frančeskas Kirkes gleznās šie tēli nenoliedzami tiek apveltīti ar visām cildenajām zelta konotācijām, kas mudina tos ieraudzīt citā, labākā gaismā.
Nestabilā pasaule
Frančeskas Kirkes līdzšinējais sniegums aptver barokāli efektīgus krāsas slāņu un struktūras pētījumus, visdažādākās izdarības gan ar populāriem vecmeistaru darbiem, gan kičīgām senām fotogrāfijām, izgriežot detaļas, pievienojot jaunas, sadalot pikseļos un puzlēs, pievienojot nejaušu traipu, citu darbu fragmentu un tekstu ielaidumus u. tml. Antīko mītu varoņi, karavadoņi zirgos, Fransisko Goijas Mahas, Leonardo Monas Lizas un citi tēli piedzīvo neticamas pārmaiņas.
Vienlaikus var šķist, ka Frančeskas Kirkes māksla ir piemērota samērā autonomai un elitārai reflektēšanai par pagātnes restaurācijas (ne)iespējamībām un agrāko nozīmju pārkārtojumiem jaunās saspēlēs. Taču šie daudzajās personālizstādēs aplūkotie transformāciju procesi un tēlu nestabilitāte patiešām var veidot loģisku sasaisti ar tādu nestabilās reālās pasaules elementu kā nekontrolētas cilvēku plūsmas. Citiem vārdiem, no mākslas un vizuālās kultūras tēlu migrācijas Frančeska Kirke ir pievērsusies migrācijai īstenībā, kas gan var šķist atkāpšanās sašaurināta vēstījuma un mediju noteiktas dienaskārtības virzienā. Taču to varbūt atsver apstāklis, ka teikt kaut ko labu par bēgļiem (ne vārdos, bet tēlos), apelējot pie skatītāju empātijas, joprojām šķiet vismaz mazliet drosmīgi.
Frančeska Kirke
Izstāde Somebody
Galerijā Māksla XO līdz 9.I