Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Grāmatas Apvāršņa vidū recenzija. Rekviēms viensētniekiem

Rolāns Buti īsi un kodolīgi parāda agrārās Eiropas neatgriezenisko bojāeju, iezīmējot urbānā laikmeta uzvaru

Šveices literatūras gada balva (2014), ko Rolāns Buti saņēma par romānu Apvāršņa vidū, vienlaikus ir arī balva zemniekiem. Es pat sacītu – viensētniekiem. Tam dzīvesveidam, kāds vēl pirms dažiem gadu desmitiem bija noteicošais ne tikai Latvijā, bet arī lielākajā tiesā Eiropas. Tā ir balva spējai uzrakstīt par to tikpat smalki kā Rejs Bredberijs krājumā Pieneņu vīns un Edvarts Virza Straumēnos. Latviešu lasītājam, ja vien viņā kaut reizi ir iekņudējusies vēlme parušināties svaigi uzraktā zemē, šī ir īstā grāmata. Tā uzrunā, satriec un rosina.

No zemes tu nāc

Galvenais varonis un stāstnieks ir 13 gadu vecais Augusts Saters, saukts par Gustu. Ir 1976. gada vasara, Šveicē valda karstums un sausums. Fermā, kuru apdzīvo un kopj Gusta ģimene, zeme plaisā, lopi un cilvēki ir paguruši no svelmes, un arvien jūtamākā spriedze liecina, ka dienu vienmuļībā gaidāmas pārmaiņas. Gusts, kā jau bērns, vasaras brīvlaikā drīkst atļauties arī tādas vaļības kā zīmēšana un savainotas dūjas glābšana, turpretim vecāku ikdienas darbi sākas ar saullēktu un beidzas tumsiņā.

Vecāki netiek saukti vārdā – kā simbols mūsu kopumā paviršajai attieksmei pret vecākiem un vienlaikus – nevērībai pret savām saknēm. Viņi taču ir tikai lomu tēlotāji – tēvs, māte. Viņiem ir jādarbojas tā, lai bērni justos labi, lai nekas nemainītos. Lai viss būtu ierasti. Kārtībā. Viņi ir kā drošības garanti un enkuri. Bērna acīs – visspēcīgi. Taču vienlaikus Gusts uzsver vecāku dažādību – tēvam ir uzskati, un viņš pēc šiem uzskatiem dzīvo, pēc šiem principiem veidots viņa bizness: "Cilvēces progress bijis iespējams, tikai pateicoties šo cilvēku [zemkopju] neatlaidībai. Viņaprāt, vēsturnieki vienmēr minimizējuši zemnieku sūro darbu, kas pārveidoja ainavu un baroja tos, kuri tāpēc varēja nodoties citiem, daudz redzamākiem un prestižākiem uzdevumiem.[..] Zemnieku fermās, kuras bija kā mazas pasaules, kas pasargātas no ārējās ietekmes, fermās, kuras bija pilnīgi pašpietiekamas un kurās varēja iegūt un izveidot visu, kas eksistencei nepieciešams, zemnieki galvenokārt kultivējuši brīvības idejas, kas neizbēgami izriet no neatkarības."

Jāiemācās lidot

Paradoksāli, bet šīs pastorālās brīvības idejas lielāko iespaidu atstāj nevis uz tēvu pašu vai bērniem, nedz arī (saprotams) uz lēnīgo brālēnu Rūdiju, kurš piepalīdz smagajos darbos, – brīvības idejas pēkšņi un gluži neiespējami skandalozi īsteno māte, pasīvā, strādīgā būtne, "neticami sīka savā vieglajā zilajā ar gaišākas krāsas puķēm izraibinātajā kleitā, viņa dzīvoja, apmaldījusies titānu pasaulē". Mēs neuzzinām, kas ir kalpojis par grūdienu, taču kādu dienu Gusts sastopas ar nez no kurienes uzradušos mātes draudzeni Sesilu. Savdabīgā sieviete ierodas viņu mājās, paliek tur kādu laiciņu uz dzīvi un drīz apgriež ikdienu kājām gaisā.

Gusts, kurš kopš romāna sākuma cītīgi auklējas ar pieklīdušo balto dūju (putns nespēj lidot), vēro, kā pamazām, dienām ritot, pasaule ap viņu mainās. Zeme cieš no nepārejošā karstuma, dabas stihiju uzvarēt nepalīdz pat armijas puiši, kuri norīkoti aplaistīt fermu zemi. Dzīvinošais ūdens iztvaiko, zemē neiesūcies un augus atstājot alkt valgmes. Vecāki kā seno laiku dievības izbalo, zaudē visvarenību, piekāpjas stihijai un beigās noriet. Ne tik cienīgi kā saule vakaros, drīzāk kā lingas sviesti akmeņi, kas pazūd aiz apvāršņa.

Tieši tāpat notiek ar Gustu, kurš tikpat eksistenciāli kā augi ūdens ilgojas pēc mātes pieskāriena, maiguma, tikai sev piederošiem mirkļiem. Cilvēks ir bezspēcīgs stihiju priekšā, saka, nē, pat kliedz viss apkārt notiekošais. Taču Gusts dzīvo. Viņš mainās, tāpat kā mainās pasaule ap viņu, bet nesalūst. Vasaras beigās, kad lauki ir nokaltuši, māte aizgājusi, Rūdijs gājis bojā un vistas, tēva izlolotās vistas, stihija aiznesusi līdzi, Gusts ir zaudējis visu, pat nevainību, taču viņš paliek tepat. Kā vectēvs un tēvs viņš stāv uz sarkanās zemes un nekust ne soli. Vasaras beigās, simboliski aizsviežot lidot nespējīgo dūju kaķim, Gusts pierāda, ka spēj lidot, arī neatraujoties no zemes.

Daudzus gadus vēlāk, kad jau pieaugušais Gusts kopā ar māsu ierodas paskatīties, kā tiek izūtrupēta viņa tēva ferma, vēlreiz ieskanas karstās vasaras atbalss. Taču tā ir neskanīga. Klusināta. Veselais saprāts to ir nostūmis malā, kur tā izdzisīs kopā ar kaislīgajām ilgām pēc neiespējamā.

Atpūsties ar grāmatu nav grēks, taču šī nav grāmata atpūtai – īsi un kodolīgi autors parāda agrārās Eiropas neatgriezenisko bojāeju, iezīmējot urbānā laikmeta uzvaru, un sniedz nojausmu arī par to, par ko, iespējams, katrs no mums šad tad iedomājas – vai tikai šī nav Pirra uzvara un ko tad, ja tā. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja