Kārtējo reizi priecīgi jāatzīmē, ka beidzot latviešu valodā pieejama grāmata, kuru mēs jau kādu laiku bijām pelnījuši. Tās tulkošana iznākšanas gadā (1977), protams, bija neiespējama, taču daudzie gadi, kurus romāns jau varēja tikt tulkots, tomēr netika, ir skaidrojami ne jau ar brīnišķīgā tulkotāja Jāņa Krastiņa slinkumu. Drīzāk gan ar apstākli, ka grāmatai ir vairākas īpašības, kuru dēļ tās tulkojums tikko tika nominēts LALIGABA. Pirmkārt, teksts ir bagātināts ar bezgaldaudziem mums mazzināmiem faktiem un personāžiem, otrkārt, tas ir humorpilns un jestrs, treškārt, tajā ir diezgan daudz varoņu un katram no tiem ir sava ārkārtīgi atšķirīga balss. Ceturtkārt, smalkas vārdu spēles, alūzijas, metaforas etc. birst kā no pilnības raga. Līdz ar to ir skaidrs, ka tulkošana ir prasījusi pamatīgu darbu, kurš še paveikts godam.
Man pat izdevās (ar J. Krastiņa palīdzību) noklausīties lielu daļu romānā pieminēto dziesmu un izpildītāju. Ja arī jums čehu džezs ir mazzināms lielums, rekomendēju! Youtube atrodams teju viss rakstnieka minētais.
Neparastie trimdinieki
Mums ir pierasts, ka trimdas latviešu rakstnieki ir tie, kuri emigrēja pēc Otrā pasaules kara. Pašlaik viņus nomaina mūsdienu ekonomiskie emigranti, kuru vidū arī manāmas epistolāras noslieces, – kā Vilis Lācītis, piemēram. Taču latviešu literatūrā pilnīgi iztrūkst posma, kuru pārstāv Josefs Škvoreckis: rakstnieki, kuri par emigrantiem kļuvuši, izbraucot no sociālisma jauncelsmes valsts. Krievu valodā rakstošā Ludmila Uļicka, kura romānā Vesjolije pohoroni/Jautrās bēres apraksta krieviski runājošo radošo trimdinieku dzīvi Ņujorkā divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, intervijās atzinusi, ka "rakstot atsperos no dzīves. Esmu rakstniece, kura nevis konstruē, bet dzīvo. Arī rakstot nevis zīmēju shēmu, bet dzīvoju tekstā". Lasot J. Škvorecka romānu, rodas iespaids, ka arī Škvoreckis ik rindiņu ir izdzīvojis. Brīnišķīgie trimdas iemītnieku apraksti – gan pats literatūras pasniedzējs Danijs un viņa samērā inertie studenti, gan pārējie personāži – Danija kolēģi, senākie trimdinieki (no Otrā pasaules kara beigām), trimdas jaunpienācēji – ir caurcaurēm dzīvīgi un cilvēciski pastulbi. Mazā pašveidotā čehu pīļu dīķīša savstarpējie kašķi, traģēdijas un kuriozi zināmā mērā sasaucas ar mūsu pašu trimdas latviešu atmiņām, kā arī tām atmiņām, kas par trimdas latviešiem ir dzirdētas no tiem, kuri tur biežāk ciemojušies. Škvorecka – un galvenā varoņa Danija Smiržicka, protams – vēstījumā ir arī mums, te dzīvojošajiem, zināmas nianses. Piemēram: vai no dzimtenes ieradušās čehu delegācijas biedrs vēlas sastapties, jo viņu sūta kāds no Danija draugiem vai radiniekiem, vai tā ir kārtējā čehu čekas provokācija? Bet varbūt trimdinieka paranoja un vajāšanas mānija? Vai universitātes pasniedzēja pazīšanās ar čehu meiču Dumjiņu, kura Elločkas Cilvēkēdājas manierē atstāsta, kā nesen tikusi noturēta par "vhōr", dzimtenē būtu iespējama?
Nav kauns ko tādu drukāt?!
Jociņš, kurš no pusvārda saskan ar realitāti ne tikai septiņdesmito gadu Kanādā, Čehijā un PSRS, bet arī šeit un tagad mūsu dzimtajā Latvijā, skar grāmatizdevējus un lasītājus: "Senkas kungs ir sašutis. (..) – Lūdzu! Šiten tas – Es arī jaunavai Marijai pakaļā iešautu, lai tikai savu ādu izglābtu. Vai tad jums, kundze, nav kauns ko tādu drukāt?" – un seko nodaļa par izdevēju un rakstnieku tiesībām uz vārda brīvību, kā arī apcerējums par to, kurus vārdus brīvi cilvēki lieto un kāpēc.
Sentimentu un vienlaikus dziļāku izpratni par lietām sniedz nodaļas par jauniņo Danielu, kurš vācu laikā strādā kara rūpnīcā, – stāsti par viņu un Nadju ir tik apburoši sirsnīgi un neveikla maiguma pilni, ka smagie apstākļi rāmi atvirzās otrajā plānā. Burvīgas jaunības atmiņas – un nekas, ka jaunība aizritējusi kara apstākļos.
Taču vēl gardākas nekā nodaļas par trimdas ikdienu un jaunības romantiku ir Danija draugu vēstules. Tās rakstītas dažādos laikos, to autori ir vairāki, stipri atšķiras viņu uzskati, izglītība un dzīves modeļi, bet tās ir nenovērtējami lieliskas. Dzejnieks Jans, kurš no sociālismā plaukstošās dzimtenes raksta par radošās dzīves kāpumiem un kritumiem, arī par došanos starp strādniekiem, lai viņus iepazītu. Viņš īsteni Kiplinga manierē (kā dzejnieks par lēdiju un sievieti no tautas) secina: «Viņi (strādnieki) var izskatīties vienkāršāki, bet īstenībā ir tikpat sarežģīti kā es vai tu. (..) Atšķirība slēpjas spējā verbalizēt savu sarežģītību – tās viņiem nav."
Tā nu Škvoreckis ir verbalizējis sevi un savu paaudzi, parādot mums pasauli, kura reiz slēpās aiz dzelzs priekškara. "Ar neko būtisku viņi no Tevis vai manis neatšķiras."