Kad nu jau gandrīz pirms desmit gadiem Rīgas praids piepeši satrauca Latvijas publisko telpu, lielākā daļa tajā darbojošos personu (politiķi, žurnālisti, sabiedriskās kārtības un cilvēktiesību sargātāji un visdažādāko saistīto jomu eksperti), šķiet, tika pārsteigtas nesagatavotas. Lai argumentētu savu nostāju, steigšus tika meklēts pēc apliecinājumiem bioloģijā, ētikā vai teoloģijā, ne tik daudz pētīta pašas parādības (praids) vēsture un nozīme. Lai gan šis pasākums ar savu uzsvērti performatīvo, varbūt pat karnevālisko raksturu daudz atbilstošāk būtu skaidrojams, ielūkojoties filozofijas un sociālo zinātņu XX gs. beigu pārsteidzošākajās idejās par dzimumu un seksualitāti un to radītajos jaunieviesumos attīstīto Rietumu valstu sociālajā praksē. Tieši šādā kontekstā nevarētu nepamanīt arī dzimtes, dzimuma un seksualitātes izpratni, ko savos darbos sniegusi amerikāņu filozofe Džūdita Batlere, aicinot pārdomāt alternatīvas un stratēģijas, kā mainīt hegemonisko skatījumu uz sievieti, dzimumu un seksualitāti, no kurām viena ir tieši pārspīlējums, hiperbola, izrādīšanās, kas pievērš uzmanību ne vien faktam, ka "tādi esam", bet arī faktam, ka "tādi esam" tieši un tikai caur to, ka to darām un parādām darbībā. Citiem vārdiem sakot, jebkura identitāte, arī dzimte, dzimums un seksuālā orientācija, izveidojas, to performējot (angļu val. perform – "izdarīt"), un, uzsverot un pārspīlējot performatīvu, iespējams pievērst uzmanību šīs identitātes (un jebkuras citas) gaisīgajam, plūstošajam raksturam un faktam, ka/kā tā top, rod savu struktūru tieši komunikācijas situācijā un diskursīvi – nosaukta vārdā, atkārtota, tad leģitimēta, institucionalizēta un "normalizēta". Apmēram šādu ieteikumu grāmatas Dzimtes nemiers nodaļā Vara, valoda un pārvirzes stratēģijas varētu atrast, mērķtiecīgi lasot grāmatu, kuru kopš pagājušā gada nogales var lasīt arī latviešu valodā.
Darbs, kas atnesa slavu
Džūditas Batleres pazīstamākais darbs, kas iznācis 1990. gadā un atnesis autorei pasaules slavu, pilnajā nosaukumā angliski Gender Trouble: Feminism and the Subversion of Identity uzsver tieši pārvarēšanas, pārejas, izejas izaicinājumu. Grāmata, kuru pie kanoniskiem darbiem pieskaita ne vien feministiskās filozofijas, bet arī zilo (queer) teorijas tradīcija, ir arī katra kritiski domājoša un uz pretošanos noskaņota aktīvista obligātajā literatūras sarakstā, lai gan par padomu rokasgrāmatu to būtu grūti nosaukt. Darbs pazīstams arī ar savu gana sarežģīto valodu (šajā sakarā jāatzīmē tulkotājas ieguldījums!), kas – autores individuālās brīvības izpausme – arī varētu būt uztverta kā pretošanās forma. Jo daļa kritikas, ko Džūdita Batlere veltī sociālajām parādībām, nosacīti saistītām ar valodas dabu un vietu cilvēku dzīvē – binārais pretnostatījums, norma, likums – parādības, ko viņa analizē sabiedriskajā dzīvē, realizējas caur valodu un pārkopē tai raksturīgos ierobežojumus.
Patiesības upuris
Varētu teikt, ka tādējādi saprašanās vārdā tiek upurēta patiesība, piemēram, runājot par to, kā top personas identitāte: "Tieši gramatika izvērš un sekmē šo "es", pat ja "es", kas uzstāj uz savu eksistenci, atkārto, reorganizē un, kā spriedīs kritiķi, apstrīd filosofisko gramatiku" (196. lpp.), jo ""personas" saskaņotība un kontinuitāte nav loģiskas individualitātes pazīmes vai analīzes instrumenti, bet drīzāk sociāli noteiktas un uzturētas izprotamības normas" (33. lpp.). Līdzīgi arī ķermenis kļūst par ķermeni tikai tad, kad tam tiek piekārtota nozīme un jēga, respektīvi, sociokulturāli konstruētā dzimte, tā ķermeņa līmenī pasvītrojot pretstatu starp vīrieti un sievieti un iedibinot heteroseksuālās iekāres normu. Batleres filozofijā ķermenim kā objektam iepretim subjektam ar dvēseli un saprātu ir īpaša vieta. Tā dzimuma marķējums nav fiksēts, to var izvēlēties, mainīt, un tas kļūst par sevi tikai performatīvā darbībā.
Jāpiebilst, ka savu teoriju Džūdita Batlere cieši balsta citu domātāju ideju analīzē. Nīče, Freids, Lakāns, feminisma teorētiķes Simona de Bovuāra, Lisa Irigaraja, Jūlija Kristeva, Monika Vitiga, it īpaši poststrukturālisti Fuko un Deridā – ar šo sarakstu vien jau ir pietiekami, lai izprastu Batleres domas un izteiksmes ievirzi. Tomēr viņa savus priekštečus arī daudz kritizējusi, galvenokārt par nepietiekamu radikalitāti. Jo viena no Džūditas Batleres uzsvērtajām tēmām ir rīcībspēja, kas padara viņas darbu relevantu arī tiesību un politikas sfērā un saasina ētikas aspektu. Šo jomu jautājumi nodarbina Džūditu Batleri visas dzīves garumā, liekot apliecināt savu pārliecību arī aktīvākās formās nekā akadēmiskā darbība.
Dzimtes un identitātes problēmas
Džūdita Batlere dzimusi 1956. gadā Klīvlendā sākotnēji ortodoksālu ebreju ģimenē, studējusi Jeila universitātē, kurā 1984. gadā aizstāvējusi doktora disertāciju, kas vēlāk iznākusi grāmatā Iekāres subjekti: hēgeliskās refleksijas XX gadsimta Francijā (Subjects of Desire: Hegelian Reflections in Twentieth-Century France, 1987). Pašlaik viņa strādā Bērkli Universitātē Kalifornijā un European Graduate School Šveicē.
Pēc Dzimtes nemiera iznākušas vairākas grāmatas, kas valodas, varas, ķermeņa, dzimuma, dzimtes, iekāres un identitātes problēmas aktualizē dažādos aspektos: Ķermeņi ar nozīmi (Bodies That Matter: On the Discursive Limits of "Sex", 1993), Varas psihiskā dzīve (The Psychic Life of Power: Theories of Subjection, 1997), Uzbudināmā runa: performances politika (Excitable Speech: Politics of the Performance, 1997), Antigones prasība (Antigone’s Claim: Kinship Between Life and Death, 2000), Atceļot dzimti (Undoing Gender, 2004) u. c. Lai arī vietējās ebreju kopienas locekle, Džūdita Batlere ir arī aktīva cionisma kritizētāja un vairākos darbos pievēršas taisnīguma un ētikas jautājumiem politiskā kontekstā.