Divarpus gadu pēc Dainas Sirmās debijas krājuma Kailsals (2012), kas saņēma Literatūras gada balvu par labāko debiju, iznākusi viņas otrā dzejas grāmata. Lai arī pirmās dzejas publikācijas piedzīvojusi jau jaunībā, Daina Sirmā tā pa īstam savu vārdu dzejā pieteikusi tikai pašos pēdējos gados un dara to ar talanta spēku un brieduma pārliecību.
Ekskursiju lirikas reabilitācija
Pārsteidzošā kārtā Dainai Sirmajai veiksmīgi izdevies reabilitēt tādu latviešu dzejas pažobeles žanru kā ekskursiju lirika – pirmajā krājumā dzejoļus par Skrīveriem, Jāņskolu un Liepāju rotāja pieticīgais apakšvirsraksts No gida stāsta, tā teikt, es jau neko, es tikai pārstāstu informāciju. Taču šī informācija, caur dzejas filtru izlaista, tūlīt poetizējas un folklorizējas – vēsturisko detaļu kombinācija, kuru dzejas varone pēc savas saprašanas pārstāsta, zaudē lielu daļu loģikas un secīguma, kļūdama par viņas personības izpausmi un iegūdama burvīgu nejaušības pieskaņu.
Jaunajā krājumā daļa lauru vairs netiek atdota gidam. Izņēmums ir dzejolis Franciskāņi. Baznīcu grautiņi 1524 – lielisks piemērs, ka neviens gids neprastu vēstures vielu padarīt tik spraigi koncentrētu un dzīvīgu, stāstot par piesmieto svētvietu: "barbari altārī pienaglo rīkstes/altārtelpā drāž prieka meitas/zirgu stallis zviedz velvju vainagos/sakristejā rukšķ cūkas būdās/kancelē uztupis tītars ar zosīm/ kora luktās vistu laktas" (52.–53. lpp.) – gandrīz vai apokaliptiska aina, ne sliktāka kā Gunara Saliņa attēlotā neprātīgā kultūru un laiku sajaukšanās dzejolī Kādā izrādē.
Lai arī Kolkai, Jūrmalciemam, Daugavpilij un citām Latvijas vietām veltītie dzejoļi, cik noprotams, atkal tapuši, iedvesmojoties no gida stāstītā vai ielūrot tūristu ceļvedī (pie šīs kategorijas pieder arī cikli Kalpaks. Sarunas un Kalpaks. Vijole, kur veiksmīgi izmantota informācija par pulkveža aizraušanos ar vijoles spēli), tomēr tajos ietvertā informācija ir tikai iemesls, lai atraisītos dzejnieces fantāzija. Atsevišķa pētījuma vērts būtu cikla Daugavpils. Cietoksnis salīdzinājums ar tikko izdotā Ievas Rupenheites krājuma nepāriet Daugavpilij veltītajiem dzejoļiem – Dainu Sirmo daudz vairāk fascinē cietokšņa pagātne ar zaldātiem, mūkiem un svešzemju gūstekņiem, savukārt Ievas Rupenheites izjūtas centrētas šodienā.
Viegli spokains mirdzums
Taču iespaidīgs dzejolis var rasties, autoram arī nekur nebraucot, – nav iespējams palikt vienaldzīgam, lasot mirušo vecāku piemiņai veltīto fragmentāro dzejoli Dikļi. Galvgalī, kur visparastākās ikdienas darbības un lietas ieguvušas viegli spokainu mirdzumu: "Mīkstu ūdeni abiem jums lejkannā smeļu no Dikļupītes (akā tik salts!)/Kur galvgalīši, leju lēnām un saudzīgi sejās." (73. lpp.) Līdzās mistiskai tuvības sajūtai ar mīļajiem veļiem atrodas vietiņa arī informācijai, ka uz ķīmijas maģistres kapa neieaug ne saknīte, – šeit nav liegta vieta arī jokainajai, dīvainajai un groteskajai dzīves pusei.
Domāju – arī tad, ja Dainai Sirmajai uzliktu mājas arestu, viņa lieliski spētu rakstīt par sava novada cilvēku dzīvesstāstiem ne sliktāk kā Matss Trāts savos Haralas dzīvesstāstos. Tā kā viņas liriskajiem impulsiem ir tieksme saķept vairākdaļu dzejoļos un ciklos, atliek tikai atkārtot Andas Baklānes recenzijā Latvju Tekstos pausto vēlējumies – varbūt Dainai Sirmajaiarī pienācis laiks pieķerties kādai garākai dzejas formai?
Daina Sirmā vētī Latvijas vēstures un kultūras mantojumu, atrazdama daudz fascinējošu detaļu, kuras bezgala sirsnīgi un garšīgi apspēlēt valodā. Šajā ziņā viņa pati mazliet līdzinās sevis aprakstītajai galerijas uzraudzei (vai apmeklētājai?) Kalnjēkabu vecmāmiņai Zelmai, kurai nav izšķirības starp uzgleznotām un īstām pupiņām, asinīm vai kūtīm un kura arī Zaļkalna slavenajai cūkai gatava nolikt priekšā cūkēdiena spanni un pakasīt ausi. Arī Daina Sirmā, klausīdamās brīnumainos stāstos un baudīdama mākslas iespaidus, vienmēr atceras, ka cilvēks, lai arī palaikam iedomājas sevi par bezmiesīgi augšuptiecīgu būtni, tomēr sastāv no miesas un asinīm, un visa pasaule viņai zīmējas kā izteiksmīgu faktūru katalogs, kas prasās apdzīvojams un apdvēseļojams.
Mātes lomas iemiesojums
Pie atšķirīga žanra pieder dzejoļi par sievieti, kas tik patīkami dažādoja arī pirmo grāmatu, – arī šeit atrodams pa kādam nobriedušas, kautrīgas, bet mīlestībai atvērtas varones portretējumam ("sieviete gulēja saulē..." 37. lpp., "vīrieša suns uz sievieti nerēja..." 58. lpp., arī "pēc stundām nestundās..." 61. lpp.), kura gan apzinās savas sociālās lomas, gan acīgi pēta manāmās un nemanāmās nobīdes, ko dzīve tai sagādā.
Domājot, kāpēc šie teksti tik ļoti fascinē un pievelk, gribas apgalvot, ka Dainas Sirmās dzejas varone šībrīža latviešu dzejā iemieso Mātes lomu: šajos dzejoļos ir kāds īpašs miers un pārliecība, kas tos padara iespaidīgākus par intelektuāliem vai emocionāliem izvirdumiem vai priecāšanos par savu asprātību, erudīciju vai fantāzijas pārbagātību. Dainas Sirmās grāmatu šķirot, šeit lasītājs jūtas kā Sūnu ciema zēns, kurš nokļuvis Baltajās mājās, kur saimniece viņu sēdina pie galda un "vāra sātīgu viru/no liellopu gaļas, skābiem kāpostiem, bietēm" (54. lpp.). No šīs viras garaiņiem katra rinda atdzīvojas, katrs vārds nostājas savā vietā, un Daina Sirmā sēž galda galā cēla un dižena.