Atslēgt Gundegas Repšes Jaukos ļaudis nevar nedz ar fiksi pievīlētu atslēgu, nedz atspiest ar spēku, arī ar mūķīzeri ne. Redz, slēdzene ir mainījusies un mainās ikreiz, kad tai tuvojas cilvēka acs. Jāmeklē jauna eja, jāpielāgojas. Šīm durvīm ir gan daži atslēgas vārdi – "kalns", "ļaunums", "žēlums" – un kāda strukturāla konsekvence, kam nevilšus jāpieķeras teksta "atkodēšanas" procesā. Ir trīs garāki atmiņu/pārdomu/ piezīmju vēstījumi – jauniņā mītiskās Zerībenmuižas (veco ļaužu pansionāts + rehabilitācijas centrs jauniešiem) iemītniece Džesika Lū atkal un atkal pārlasa vēstules no tēva (no 37. lpp.); Kustons ("pēc pases" – vārdā Alnis) ik nedēļu pārlapo mātes piezīmju kladi par viņas pieredzi izsūtījumā (no 63. lpp.); Vijole atgriežas pats pie savām piezīmēm par braucienu uz Krimu (no 97. lpp.). Visi trīs atmiņu, pieredžu secīgie un reljefie vēstījumi ir kontrastā ar Zerībenmuižā "te un tagad" notiekošo, ēnaini fragmentāro, strupo teksta faktūru.
Savukārt viens no motīviem, kas nāk dažādu jauko ļaužu mutē, ir par ļaunuma izcelšanos no... pārmērīga, pārprasta labuma. Tā Zerībenmuižas kapelāns Tobišs saka: "Žēlums nogalina visstiprākos"; Lilija prāto par grēka gabaliem – sfumdīzeļiem –, tie "rodas no individualitātēm, kuras ar savu pamatizcelšanos ir gan no Tēva, bet ilgu laiku bijušas no Viņa tālu", un tad šie tiek pie ieročiem "nepareizas žēlošanas rezultātā", jo "pirmais klupiens ir labuma pārspīlējums, no kura izveidojusies skaudība". Savukārt Vijole bērnībā ir "nomīlēts spīdīgs kā kastanis" un tagad zina, ka "jupis ir rozēs".
Pēc dzīvības spēka, kalnup
Viens no atmiņu stāstiem ir cerībmuižas iemītnieka Vijoles un viņa mīļotās – Vestas – ceļojums Krimā 1964. gada oktobrī, rāmā un krāšņā vietā, kā radītā viņiem diviem, jo "te nav citas pagātnes, kā tikai sākums, un te nevajag nākotni". Krimas piedzīvojuma pieraksti Vijolem padevušies tik spilgti, ka pats jūties pabijis Melnās jūras piekrastē, kur "lielais, zaļais ūdens elpo kā milzu dzīvnieks, dvaša kāpj kalnos. Kalns elpu pārvērš mākonī, un saule ar to izdekorē savu pasaules jumtu". Vietā, kur senatnē dzīvojuši grieķi, "pirms divdesmit gadiem kā lopi no šīm zemēm izdzīti tatāri, grieķi, armēņi, bulgāri", bet tagad (1964. gadā) jūrmalā sastopami tikai krievi vai ukraiņi, neviena tatāra. Brauciens uz kalnos ieskauto paradīzi apraujas pēkšņi, un nu, Zerībenmuižā, Vijoles pasaule ir viņa atmiņas – kā dziļa sakne tās notur cilvēku, cerībmuižas iemītnieku, kurš "dzīvo viens ar savu pidžamu un intelektu".
Arī jauniņajai Džesikai Lū, kura zaudējusi spēju staigāt, bet nav zaudējusi ticību savam metatētukam – māksliniekam –, pasaule sarāvusies šaurā cerībmuižā un tēva rakstītās vēstulēs. No kvēliem solījumiem sapelnīt naudu kāju protēzēm ("Tev būs vislabākās, ērtākās, elegantākās kāju protēzes Eiropā!") metapapiņš pēkšņi ir sapratis, ka tam jādodas ekspedīcijā uz Altaja kalniem. Un ik pa brīdim vēsta savai "pūcītei", "brīnišķīgākajam radījumam pasaulē"par saviem kalnā kāpēja piedzīvojumiem.
Džesikas Lū papiņš Nauris raujas kalnup dzīvot, ieelpot, bet sevis taisnošanas vēstulēs meitai jaušama tā ikviena cilvēka daļa, kas paģēr tikai sevi vien likt pasaules viducī, kas it visu mēra pret sevi, it visu pakārto sev. Tāds egoisma piesūcināta "Antiņa" kāpiens, kur kalna galā nav vis Saulcerīte un atsvabināšana, bet Naura "es" ar sajūtu, ka "nav grauda, nav spēka, nav turpinājuma Tev". Un Altajā sevi meklējoša, vēstuļlīdzjūtības žanrā dūdojoša tētiņa tēls nonāk asā kontrastā ar tur, lejā, tālā Zemgales līdzenumā, palikušo meitu. Ja pienākuma, atbildības kamols palicis ielejā, no sevis neaizšmauksi, pat Altajā ne.
Nonākot līdz Džesikas Lū metapapiņa kalnā kāpienam, pie "līdzenumu un kalnu cilvēku" dalījuma, prasās atsauci uz Josifa Brodska Kalniem, kur dzīvība, būšana ir vien tur, kalnā, bet pakalnē, ielejā klejo nāve, "nē", "nebūt":
Kalni – ir jaunība mūsu,
patriecam neiepazinuši.
Kalni – ir ielu līkumi,
kanālu gūzma.
Kalni – ir sāpes un lepnums,
Kalni – pasaules mala.
Jo augstāk tajos pacelies,
Jo vairāk tos tālumā redzi.
Kalni – ir ciešanas mūsu.
Kalni – mīlestība.
Kalni – ir kliedziens un raudas,
aiziet un atgriežas.
(..)
Nāve – ir tikai līdzenumi.
Dzīve – kalni, kalni.*
Tikai Džesikas tētiņa gadījumā kalns nav vis dzīves un būšanas apliecinājums, bet bēgšana. Pavisam cits "kalnā kāpiens" ir Kustona (Aļņa) mammas izsūtījuma stāsts, kas ir trešais garais kāda cerībmuižas iemītnieka neredzamais pavediens, sakne jeb, kā to intervijā NRA (29.09.2014.) saka Gundega Repše: "Pēdējais salms, kam pieķerties kā savas esamības apliecinājumam un identitātei." Un šis pēdējais salms var būt pavisam necila skranda – "kāda zaudēta mīlestība, kāda mātes atzīšanās, skrandas no vēstures, kas kļuvušas par vienīgo apģērbu, un dzīvības ūdens – tikai tas, ko cilvēki cits citam pasniedz, dāvā, atdod," intervijā saka rakstniece.
Kustona mammas Irmas atmiņas no izsūtījuma gadiem rāda, ka kalnā kāpiens ne vienmēr ir vertikāls izaicinājums – tā var būt arī ilgu un dziļu pārbaudījumu josla, nogurdinoša horizontāle. To nostaigājusi, Irma neceļ acis debesīs, lai prasītu pēc taisnības, bet lūdz piedošanu savam Kustonam par to, ka "biju barga māte".
Ēnas vārdu viela
Gundegas Repšes teksts vedina uz domām par vēstītāju, kurš apzināti rīkojas neierasti, pat ačgārni, un ar šo nepareizību cenšas saasināt uzmanību, pasacīt to, kas nav pakļaujams ar vārdu vien. Romāna uzkrītošais neviendabīgums rada sajūtu, ka liela daļa no stāsta ir "izgaismota". Kinolente slīd cauri tavai camera obscura, vietām ir skaidri fiksējams, secīgs stāstījums – jā, mēs redzam Irmu izsūtījumā, cietuma kamerā, darba gaitās pie zirgiem, redzam viņu mājupceļā, un tad pēkšņi – izgaismota vai noēnota filmas daļa – neko nevar redzēt, bet ir skaidri jaušams, ka stāsts turpinās. Kādu mirkli vēl dzirdama nupat redzēto ļaužu murmulēšana, soļu švīkstēšana, smiekli...
Darbiņš un prieks lasītājam, kurš var līdzdarboties jaukajiem ļaudīm pasaules radīšanas himnā, kur "sākumā bija tumsa, apņemta ar tumsu. Viss bija neatšķirams nekas. Sākumā viņā radās vēlme, kas bija saprāta sēkla". Daļa no Zerībenmuižas iemītniekiem paliek ēnā, teju neskarti, un tieši tas dod mums vielu, lai radītu. Jo, kā savureiz savā esejā – veltījumā britu dzejniekam Vistanam Hjū Odenam – rakstījis šeit jau citētais Brodskis: "Pieskāriena vieglums mākslas darbā visbiežāk izriet no tā [pieskāriena] pilnīgas neesamības tumsas."
* J. Brodska dzejoļa fragmenta parindenis.
Иосиф Бродский, Холмы (1962)
"Холмы – это наша юность,
гоним ее, не узнав.
Холмы – это сотни улиц,
холмы – это сонм канав.
Холмы – это боль и гордость.
Холмы – это край земли.
Чем выше на них восходишь,
тем больше их видишь вдали.
Холмы – это наши страданья.
Холмы – это наша любовь.
Холмы – это крик, рыданье,
уходят, приходят вновь.
(..)
Смерть – это только равнины.
Жизнь – холмы, холмы."
Vārds