Kapusvētku tradīcijai pēdējos gados ar izrādēm, politiskām aktivitātēm un citām sabiedriskām manifestācijām pievērsta pastiprināta uzmanība, mēģinot dažādot skatījumu uz latviskās identitātes kodolu un tās aktualitāti mūsdienās. No otras puses, jāpiekrīt pētniecēm Laurai Uzulei un Vitai Zelčei, ka kultūrā šī parādība galvenokārt saistīta ar ironijas un komēdijas žanru, nevis bijusi par pamatu nopietnām un vispusīgām diskusijām. L. Uzules un V. Zelčes darbs Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls šo tradīciju apskata daudz dziļāk un pamatīgāk tās visdažādākajās izpausmēs, pētot tās izcelsmi, ģenēzi un transformācijas Latvijā gandrīz divu gadsimtu garumā. Nāve, sēras, atmiņas un pieminēšana – kapiem ir milzīga garīgā slodze, kas caur svētku prizmu ir pārvērsta par enerģētisku avotu latviešu identitātei. Pētījums apliecina šī fenomena unikalitāti, uzsverot kapusvētku raksturīgumu tikai Latvijai, kā arī norādot uz savdabīgām tendencēm Latvijā iepretim Eiropai. Kā raksta pētnieces, Eiropā jau XVI–XVII gadsimtā sākās sekularizācija, samazinājās baznīcas loma ikdienā un svētkos. Latvijas teritorijā uzplaukusī kapusvētku tradīcija liecina, ka šāda tendence nav vienvirziena, kapusvētku tradīcija izaugusi no sekularizācijas, kristietības un pagānisma sakausējuma, radot "kapusvētku īpatno jēgas kodolu un pievilcību, ļoti dažādu cilvēku vienoto būšanu kopā šajos svētkos".
Izmanto savās interesēs
Pētnieču skatījumā kapi un kapusvētki nav vienkārši statiska "atmiņu vieta", bet gan teritorija, kurā satikt savējos, atjaunot spēkus un saglabāties. Šis pretmets starp savējiem un citiem jeb svešajiem darbā akcentēts vairākkārt. Svešie ir bijuši gan vācu mācītāji, gan pašmāju politiķi XX gadsimta divdesmitajos gados, gan arī padomju funkcionāri. Tieši kapusvētku attīstības apskats okupācijas periodā ir viens no interesantākajiem un vērtīgākajiem grāmatas ieguldījumiem latviešu identitātes veidošanās un savdabības ilustrēšanā. Kapusvētkos kapi no "atmiņu vietas" pārvēršas par cīņaslauku starp baznīcu un komunistiem. Daudzveidīgais vēstures dokumentu materiālu apkopojums ļauj pētniecēm izdarīt visnotaļ precīzu secinājumu, ka latvieši šajā cīņā nebija statisti un kapusvētkus – gan laicīgos jeb padomju varas uzspiestos, gan garīgos – izmantoja savās interesēs. Kapusvētki pārtapa par latviešu valodas kultūrtelpu un vietu, kurā tiekas latvieši, norāda pētnieces. Šķiet, tas ir iemesls, kāpēc kapusvētki ir iekļauti Latvijas kultūras kanonā, jo tie nav nedz laicīgs, nedz garīgs, bet gan kultūras fenomens.
Galvenokārt darbs veltīts svētku ģenēzei vēsturiskā un politiskā kontekstā, turklāt kapusvētki vairāk skatīti reģionāli, nevis konfesionāli. Izmantojot kapusvētku dalībnieku anketas, publikāciju analīzi un intervijas, apkopoti iedzīvotāju, žurnālistu, rakstnieku un reliģisko konfesiju viedokļi. Pētnieces lielākoties ir izvēlējušās stāstnieču lomu identitātes rituālajā izpētē un nav konfrontējušas teorētiskajā literatūrā rodamo ar kapusvētkos novēroto un anketās minēto, nedz arī kritiski uzlūkojušas acīmredzamo romantizēto jūsmu par kapusvētkiem preses publikāciju fragmentos, kuri grāmatā citēti pārbagātā daudzumā.
Panākts mierizlīgums
Kapusvētki grāmatā vairākkārt pielīdzināti Dziesmu svētku tradīcijai, jo abas "vieno latviešus, vairo spēku saglabāt un kopt nācijas kultūras vērtības un identitāti". Taču neatbildēts paliek jautājums, vai kapusvētku tradīcija kā izolējoša kultūras prakse, kurā izsenis vieta ir tikai savējiem, XXI gadsimtā spēj būt arī iekļaujoša. Grāmata apliecina, ka daudzviet pēc neatkarības atjaunošanas kapsētās panākts mierizlīgums starp baznīcu un laicīgo varu par kopīgu kapusvētku svinēšanu, atjaunota mierīga līdzāspastāvēšana starp tās trim pamatelementiem: kristietību, sekulāro un pagānisko. Šī unikālā pieredze, samierinot šķietami nesamierināmo un pagātnē konkurējošo, ir izceļama un ievērības cienīga. Tomēr daudzviet vēl pareizie līdzsvara punkti ir jāatrod, lai kapusvētku tradīcija, kas okupācijas varas gados bija spēcīga nevardarbīgās pretošanās izpausme, spētu pastāvēt arī laikos, kad kapusvētkiem, kā norāda pētnieces, ir citi uzdevumi, galvenokārt – veicināt piederības sajūtu Latvijai. Iespējams, nepieciešams paplašināt tos stūrakmeņus, uz kuriem balstās kapusvētku tradīcija, varbūt kaut ko arī zaudējot no iepriekš mantotā.
Grāmata gan raisa bažas, ka šobrīd aizvien spēcīgāk arī kapusvētku tradīcijā ielaužas patērēšanas kultūra, kuras sākotne manāma jau okupācijas laikā ar bufetēm, dzērienu un ēdienu tirgotavām un vēlāk, jau pēc neatkarības atjaunošanas, kad kapusvētki apauga ar gadatirgiem un maksas pakalpojumiem. Bagātīgajā fotomateriālā, kas ievietots grāmatā, gan nav fiksēti šādi ap kapsētu notiekoši balagāni; uzmanība koncentrēta tikai uz kapsētas teritorijā notiekošo šajos svētkos. Tomēr vērīgs kapusvētku apmeklētājs pamanīs un piekritīs grāmatas autorēm, ka "šo svētku nozīme un funkcijas ir kļuvušas daudzkārt plašākas un daudzslāņainākas" un kapusvētki ir diena, kad grūti atšķirt, kur īsti sākas un beidzas kapu teritorija.