Nominācijas daudzām Krievijas literārajām balvām un liela lasītāju mīlestība. Kaislību romāns. Tieši tik skaļi tiek pieteikta mūsdienu krievu rakstnieces Marinas Stepnovas jaunākā grāmata, kas nesen izdota arī latviešu valodā. Romāns ir valdzinošs – romantisks dzimtas stāsts ar mistikas piedevām –, taču lasītprieku vismaz vietām gandē klamzīgais tulkojums (vai redaktora neesamība).
Ja izdodas to ignorēt, romāns ļaujas atritināties un baudīt dzimtas stāstu, kas vienlaikus ir arī Krievijas vēstures stāsts, gan stipri maigs (jo galvenos varoņus neskar ne revolūcijas vētras, ne pēcrevolūcijas bardaks, ne trīsdesmito gadu tīrīšanas, ne... tā varētu turpināt), taču jāņem vērā, ka autore dzīvo mūsdienu Krievijā, kur šobrīd pievērsties padomju režīma pārmērību/zvērību atainošanai nav gluži labais tonis.
Tāpēc Marinas Stepnovas varoņi dzīvo uz tādas kā brīnumsaliņas, kurā vienīgie dēmoni ir viņu pašu iekšējie. Un varat iedomāties, ka talantīgi un gudri cilvēki spēj radīt tādus dēmonus, ka oi, oi. Romāna sešas nodaļas garais vēstījums patiesībā sākas no vidus, ar brīdi, kad Melnajā jūrā noslīkst Lazara vedekla, atstājot bāreņos piecgadīgo Lidočku. Meitēns nokļūst pie vecmāmiņas Gaļinas, aukstas, mīlēt nespējīgas būtnes, kura dažādos veidos mēģina bērnu sagraut kā personību. Bet arī Gaļina nav piedzimusi par zivi...
Trakais zinātnieks
Lazars Lints, galvenais vīrišķais tēls, irtāds īpatnējs tīrradnis, kurš 1918. gadā pēkšņi ierodas pie fiziķa akadēmiķa Čaldonova – utains un izbadējies, bet "ģēnijs pašā bioloģiskākajā šī vārda nozīmē. Klasiska galvas smadzeņu patoloģija". Jauniņais puišelis, kurš pirmās zinības guvis kaut kādā ebreju mazciemata skolā vai citur (tas tā arī paliek neskaidrs), mūsdienās, iespējams, tiktu nodēvēts par sirgstošu ar Aspergera sindromu, vieglu autisma formu vai tamlīdzīgi – taču ne no kurienes iznirušais blandoņa ir apveltīts ar īstām fiziķa smadzenēm. Nu, tāds krievu Einšteins ar neremdināmu seksuālo apetīti un lāga mīlēt nespējīgu sirdi. (Te man gribas vilkt paralēles ar ģeniālā krievu fiziķa Ļeva Landaua biogrāfiju – gan attiecībā uz sasniegumiem zinātnē, gan attiecībās ar sievietēm.) Tiesa, pat Landaus pamanījās krist Staļintēva nežēlastībā, bet Lazars bauda nomenklatūras dāsnos labumus no pirmā brīža, kad pierādījis savas spējas radīt ieročus padsavienībai.
Tā nu Lazars Lints strauji lido augšup pa karjeras kāpnēm, kļūdams par neaizstājamu un svarīgu personu. Un savā ceļā viņš, protams, bradā pa dāmu sirdīm. Viņa paša sirdī ir vieta tikai zinātnei un... akadēmiķa Čaldonova sievai Marusjai, kura par jancīgo jaunekli ir veselu paaudzi vecāka, turklāt sirsnīgi mīl savu vīru. Marusjai arī veltīta vesela nodaļa, un, cik Lazars ir bezprincipu zinātnieks, tik Marusja ir principiāls Cilvēks. Cilvēks ar lielo burtu. Tāds smuks līdzsvariņš veidojas. Un arī gaumīgs stāsts par kara laikā un evakuācijā piedzīvoto: vīri rada ieročus, sievietes un bērni no tiem cieš, bet mātes glābj cietējus.
Sievietes Lazaram
Lai gan Lazars savu sirdi dāmām ir noslēdzis, pārējās organisma daļas bez sievietēm iztikt nevar. Viņš ir neizvēlīgs sakaros, un neviena no daudzkrāsainās buķetes neizpelnās pat ne tik daudz kā ilgstošas attiecības. Tāpēc arī romānā Lazara gultasbiedres ir vienkārši kaut kādas sievietes. Līdz brīdim, kad – jau pēc Marusjas nāves, – gados vecā zinātnieka sirdi negaidīti un negribēti iekaro Gaļina, apaļīga, sievišķīga, tikko vidusskolu beigusi mazulīte. Zinātnieks viņu grib. Un dabū – jo Lazars Lints vienmēr dabū to, ko grib. Šī dabūšana, protams, nav nekādā sakarā ar Gaļinas vēlmēm, un tā romānā parādās vēl daži dēmoni un (sic!) pat burvestības.
Tas, ka Lazars konsekventi neredz citu cilvēku jūtas, nav pārsteidzoši. Pārsteidzoši ir tas, ka šī neredzēšana viņam pašam nekādu redzamu ļaunumu nenodara. Iet tāds jauks puisis pa dzīvi, un viņam zem kājām kraukšķ un noasiņo cilvēki. Viņš pat zoles neapslauka. Iet savā nodabā.
Tomēr Lazara sievietes, lai gan sarakstītas burvīgi tēlainā valodā, nav tik smalki cilvēka nelāgākās īpašības preparējoša kā, piemēram, Ludmilas Uļickas labākie darbi. Brīžos, kad autore lāga netiek galā ar saviem varoņiem, viņa tiem piešķir pavisam īstu un darbīgu pēcnāves dzīvi, un tā nabaga Lazars Lints, kurš zemes dzīves laikā nekad nav pievērsies savai bārenēs palikušajai mazmeitai (tāpat kā pirms tam – dēlam), debesīs (?) pēkšņi maina nostāju un metas nabaga bārenītei palīgā pašā izšķirošākajā viņas dzīves brīdī. Un smalkais romāns galīgi aiziet pa pieskari, drūmi nošūpojas kā pārpildīts gaisa tramvajs Siguldas rudenī un ieveļas absurda un smieklīguma bedrē. Nelīdz vairs piesauktā Marusja, vienīgā sieviete, kuru Lints ir mīlējis, nelīdz nekas – jo prātā nāk slavenākā krievu lubene Čornij voron, filologa Dmitrija Veresova (Prijatkina) brīnumdarbs neskaitāmos turpinājumos. Un tā – kā neveikla balerīna balansējot starp lubeni un augsto literatūru – Lazara sievietes tuvojas izskaņai.
Laime un beigas
Kad brašā zinātnieka gars nez kāpēc (nu labi, ir skaidrots, kāpēc) pievēršas mazmeitas vitāli svarīgo problēmu risināšanai, uznāk spurciens. Neticami kaut kā: pēc nāves večuks ir sasparojies un kļuvis par cilvēku, vai?
Protams, ir mīļi, ka nabaga Lidočka pēc gaužām mocībām baletskolā (jā, par krievu baletskolas tradīcijām autore stāsta ārkārtīgi saistoši!) dabū arī kādu kripatiņu laimes, un ir pat ticami, ka viņa pati pēc emocionāli badainās bērnības sev to nenosliec, tomēr veids, kādā Lidočka pie tās tiek, ir tik absolūti tāls no visā visumā reālistiskās grāmatas uzbūves, ka smiekli ir vienīgais cieņpilnais veids, kā grāmatas lasīšanu pabeigt. Un vēl pēdējais (diemžēl retorisks!) jautājums: par ko nabaga Marusja paradīzē tiek atrauta no mīļotā Čaldonova un iemesta rokās Lintam?