Vismaz nedēļu pēc Asnates Smelteres grāmatas Piecdesmit gadi Rīgas modē (izdevniecība Neputns) prezentācijas, kas notika topošajā mākslas centrā Zuzeum, sociālie tīkli mutuļoja. Precizēšu – mutuļoja konkrēts segments vai burbulis, kurā Facebook algoritmi iesaistīja arī šo rindu autori un daudzus dažādu paaudžu cilvēkus, kuri dažādos dzīves posmos ir bijuši saistīti ar laiku un norisēm, ko jaunajā grāmatā apraksta Asnate Smeltere. Pamatā tie ir Rīgas Modeļu nama – padomju Latvijas modes centra – darbības gadi un periods pēc tā darbības beigšanas. Daudz uzmanības grāmatas iznākšanas faktam veltīja plašsaziņas līdzekļi, televīzija un radio. Šķita, ka kādreizējās Rīgas Modeļu nama tērpu demonstrētājas, vēlāk arī 90. gadu Latvijas modes biznesa celmlauzes Asnates Smelteres grāmata ir bijusi kā precīzā trāpījumā sviests akmens, kas izraisa plašu viļņošanos.
Piecdesmit gadi Rīgas modē ir nozīmīgs notikums. Kādā kontekstā? Uz šo jautājumu var meklēt vismaz vairākus atbilžu variantus. Daudziem grāmata noteikti izsauks personīgu atmiņu plūdumu – iespējams, tas būs kāds žurnāla Rīgas Modes vāks vai kāda īpaša fotogrāfija ar modelēm manekenēm, kuras savulaik bija zināmas teju katram modes mīļotājam. Un tādu bija daudz – žurnāls Rīgas Modes, kas no 1965. gada nonāca Rīgas Modeļu nama pārziņā, tika izdots 200 000–250 000 eksemplāru tirāžā, kas ir nereāls skaitlis mūsdienu Latvijas preses izdevumu nozarē. Protams, dzīvojam citā laikā, kad žurnāla Rīgas Modes savulaik pārvaldīto lauku ir okupējušas virtuālā narcisma apoloģētes – Instagram un citu tīklu "iespaidotājas" jeb influenseres.
Vēsturiskais tvērums
Sāksim ar plašāku tvērumu – vēsturisko, kas arī nosaka grāmatas Piecdesmit gadi Rīgas modē vērtību. Asnate Smeltere grāmatu veidojusi kā īsu, laika hronoloģijai atbilstošu tekstu, piezīmju kopumu, uzsverot autobiogrāfiskumu, taču īpaši neekspluatējot vēstītāja subjektīvo skatpunktu. "Mans laiks modē sākās padomju laikos, Padomju Latvijā. Vai sen tas bija?" skan pirmais teikums grāmatā. Kirova 20/Ļeņina 24, Vairāk, ātrāk, lētāk, Dzelzs priekškaram paveroties. Expo 67, Nerakstītie likumi, Svešā, stingā delna – tie ir tikai daži grāmatas nodaļu virsraksti. Grāmata aptver laika posmu no Rīgas Modeļu nama dibināšanas 1949. gada februārī, kad LPSR Vieglās rūpniecības ministrijas pakļautībā tika izveidots apģērbu un apavu ražošanas metodiskais centrs Rīgas Modeļu nams (galvenais modes tendenču noteicējs republikā), līdz tā sabrukumam īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
Grāmatas noslēdzošajā daļā autore apraksta arī pašas vadītā Salona A izveidi – tas sāka darbību Rīgas Modeļu nama sastāvā, bet pēcāk kļuva par atsevišķu uzņēmumu un Smelteres kundzes vadībā būtiski ietekmēja Latvijas topošās elites vizuālo identitāti 90. gados. Grāmatā ar autobiogrāfijas iezīmēm pamatota arī šī daļa – viss, kas notika "pēc tam", pēc Rīgas Modeļu nama beigām, tomēr kopējā grāmatas kontekstā šī daļa "paspēlē" gan tekstuāli, gan vizuālo materiālu ierobežotības dēļ.
Grāmatas struktūru veido kompakti teksti: katra nodaļa aizņem ne vairāk kā pāris atvērumu, kuros ārkārtīgi būtiska nozīme ir vizuālajam materiālam – attēlu atlasei, kas veido paralēlo vizuālo vēstījumu un papildina tekstu (dizains – Inta Sarkane; projekta vadītāja – Sandra Krastiņa). Pie grāmatas vizuālā veidola ir vērts pakavēties sīkāk. Attēli no žurnāla Rīgas Modes lappusēm un vairākiem privātiem arhīviem vienā grāmatā rada unikālu liecību par XX gadsimta otrās puses fenomenu, kā pamatoti var dēvēt Rīgas Modeļu namu un tajā tapušās radošās kolekcijas (Rīgas Modeļu nams veidoja arī etalonus – paraugus masu ražošanai). Grāmatas dizains ir pārdomāts līdz sīkumiem, tas ļauj attēliem būt vismaz tikpat nozīmīgiem kā tekstam.
Iespējams, daudzi manas paaudzes cilvēki vēl ļoti labi atceras kādu fotogrāfiju vai žurnāla Rīgas Modes vāku, kas tagad ir atrodami grāmatā. Šis žurnāls bija neierasts krāšņums padomijas preses pelēcīgumā un ideoloģiskajā angažētībā. Būtībā Rīgas Modes – žurnāls, kas no 60. gadu vidus tapa Rīgas Modeļu nama paspārnē, – bija unikāls preses izdevums, kurā no drukātā vārda nebrēca ideoloģisks trulums (modes tēma ļāva no tā izvairīties) un kura attēli nevis ilustrēja padomju dzīves realitāti, bet piedāvāja izcilu mākslinieku, fotogēnisku modeļu un talantīgu fotogrāfu uzburtu ilūziju – fotosesijas ar Rīgas Modeļu nama mākslinieku darinātiem tērpiem.
Grāmatā publicēto attēlu vidū ir ne tikai no žurnāla Rīgas Modes lappusēm pazīstami foto, kuru vidū ir spilgti, savam laikam novatoriski darbi, bet arī attēli no izcilajām Ilgas Sūnas veidotajām fotogrāfiju sērijām (skat. 118.–119. lpp), kurās ir fiksēti fotosesiju tapšanas aizkadra brīži. Vairākas no tām droši var salīdzināt ar pasaulslavenā fotogrāfa Helmūta Ņūtona darbiem. Gan tekstuālais, gan vizuālais grāmatas saturs veido pārliecinošu kopiespaidu, kas ir nozīmīgs ieguldījums joprojām netapušajā Latvijas modes vēsturē, kurā Rīgas Modeļu nama radošajam kolektīvam ir bijusi principiāla nozīme. Protams, nenovērtējams ir fakts, ka grāmatas autore Asnate Smeltere Rīgas Modeļu namā ir strādājusi no 15 gadu vecuma (no XX gadsimta 60. gadiem).
Absurda ainas
Asnates Smelteres valoda ir lakoniska – viņa precīzi un trāpīgi iezīmē gan sociālo, gan vēsturisko kontekstu, kurā darbojās Rīgas Modeļu nams, tā mākslinieciskā vadība un modeļu demonstrētājas – būtībā padomju Latvijas supermodeles. Netrūkst arī izsmeļoša katras konkrētās desmitgades pasaules dominējošo modes tendenču raksturojuma – par spīti dzelzs priekškaram, tās rezonē arī Rīgas Modeļu nama mākslinieku darbos un kolekcijās.
Manekenēm jeb Rīgas Modeļu nama tērpu demonstrētājām, kā raksta autore, nācās "paralēli modes mākslas pasaulei radīt arī ideālās padomju zemes un laimīgās sievietes tēlu", ko demonstrēt gan publikai Latvijā un Padomju Savienībā, gan ārzemju komandējumos, kuru virsuzdevums bija padomijas vieglās rūpniecības un dizaina reprezentācija. Nereti šādos komandējumos manekenes devās padomju elites – rakstnieku, zinātnieku, pat kosmonautu – kompānijā (skat. nodaļu Kultūršoka terapija Itālijā, 44.–49. lpp.). Grāmatas autore apraksta sadzīviskas detaļas – milzu koferus, pilnus ar konserviem un sausiņiem, kurus manekenes ņēma līdzi savos ārzemju komandējumos taupības nolūkā (skat. Rīga–Maskava–Monreāla, 38.–39. lpp.), – un skar čekas modrās acs tēmu. Šai tēmai Asnate Smeltere pieskaras ļoti atturīgi (nodaļā Nerakstītie likumi), taču visumā iezīmē spēles noteikumus, ar kuriem nācās rēķināties tā laika modes vēstnesēm. Četrdesmitajā lappusē publicētā fotogrāfija ar modeļu demonstrētāju divu vīru (noprotams, VDK darbinieku) pavadībā ir daiļrunīga liecība.
Padomijas absurda sajūta tiek radīta nodaļā Padomju laika "sadzīves sīkumi", kas ieskicē padomju supermodeļu ikdienu, piemēram, kādas modeles dzīvi komunālajā dzīvoklī, kurā kaimiņš – kara invalīds Griša – var nokārtoties arī kaimiņienes zupas katlā un atstāt to uz kopīgās gāzes plīts u. tml. Šādas izteiksmīgas detaļas nemazina grāmatas kultūrvēsturisko nozīmi, drīzāk palīdz radīt telpisku aizgājušā laika tēlu, neizvairoties no traģikomiskām intonācijām.
Tomēr pamatā Piecdesmit gadi Rīgas modē atgādina par izciliem talantiem – māksliniekiem, kuri savulaik strādājuši Rīgas Modeļu namā, viņu radītajām kolekcijām, zīmējumiem, tērpu skicēm. Tas viss diemžēl ir aizgājis nebūtībā, taču Asnates Smelteres un radošās komandas grāmata ir radījusi tekstuālu un vizuālu liecību par spilgtu personību iezīmētu Latvijas XX gadsimta otrās puses modi – unikālu un nepietiekami novērtētu Latvijas kultūras vēstures daļu. Tā noderēs arī kā impulss personīgo atmiņu ģenerēšanai un "garu izsaukšanai" tiem, kuri ir bijuši piederīgi leģendārajam Rīgas Modeļu namam un tā ziedu laikiem.
Enģeļa viesis