Romāns Pieci pirksti ir Māras Zālītes vislabākā prozas grāmata. Ne tāpēc, ka tā ir viņas pirmā un pagaidām vienīgā prozas grāmata, bet tāpēc, ka ļoti labi lasās. Varētu pat teikt, pārsteidzoši labi – pārsteidzoši, pazīstot Zālītes daiļradi, no kuras diez vai daudzi atceras skaistos mīlestības dzejoļus viņas pirmajā krājumā Vakar zaļajā zālē (1977), jo drīz vien, proti, 80. gados un Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā, Māru sāka uztvert kā "dzejnieci vārdotāju, viņas poētiskajos buramvārdos saklausot pravietisku glābējbalsi" (Ieva Dubiņa), un arī šodien, kad ik pa laikam tiek piesaukta "radošā inteliģence", nikni pārmetot tai pasīvu attieksmi pret valsts lietām un divtik nikni pārmetot, ja šī "inteliģence" savu attieksmi publiski izpauž, Māra Zālīte ir gandrīz vai pirmais "inteliģents", kas tādā brīdī nāk prātā.
Šķita, ka ar šādu reiz dievišķotu "sievietes Latvijas" tēlu rakstošam cilvēkam nav viegli sadzīvot, tas vairāk sasaista nekā atbrīvo. Šķita jau, ka Zālīte tā īsti varētu atbrīvoties vairs tikai bērnu literatūrā – ja reiz izskatījās, ka nerakstīs to, ko daudzi no viņas būtu gaidījuši un vairs necerēja sagaidīt, – Sibīrijas bērna atmiņas (Māra Zālīte, kā zināms, dzimusi 1952. gadā Krasnojarskā izsūtīto ģimenē, Latvijā – vectēva mājās Slampes kalna Ķivuļos – atgriezusies tikai 1956. gadā un sākumā krieviski runājusi raitāk nekā latviski).
Laura – poētiski brīvāks vārds
Tāpēc Pieci pirksti ir dubults pārsteigums. Gan tāpēc, ka Zālīte to, lai gan šķietami vēlu, ir uzrakstījusi, gan tāpēc, ka jau pirmajās lappusēs top skaidrs: rakstnieces intervijās pirms Piecu pirkstu iznākšanas stāstītais par radošās brīvības meklējumiem šajā darbā ir piepildījies atradumā. Turklāt Zālīte – bērns Piecos pirkstos par latviešu tautas drāmu trešajā okupācijā pavēsta ne mazāk iespaidīgi kā Zālīte – mesija populārākajos dzejoļos un rokoperā Lāčplēsis. Lasītāji un arī kritiķi Piecus pirkstus jau ir atzinīgi novērtējuši, nodēvējot romāna galveno varoni piecgadīgo meiteni Lauru par Vizmas Belševicas Billes pēcteci literatūrā (Raimonds Briedis), grāmata ir saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu.
Zālīte stāstījusi, ka savām atmiņām par pārbraukšanu Latvijā no Sibīrijas, kur izsūtījumā dzimusi, viņa izvēlējusies prozas formu tāpēc, ka literārā darbā rakstnieks var justies brīvāk nekā stingri autobiogrāfiskā tekstā, kur neko nedrīkst mainīt. Romānā, pat tik autobiogrāfiskā kā Pieci pirksti (pati rakstniece saka, tas ir autobiogrāfisks par 80–90 procentiem), rakstnieks var droši aprakstīt arī notikumus, kuros iesaistītās personas vēl ir dzīvas un varētu justies aizskartas, ja tiktu pieminētas īstajos vārdos. Arī vārds Laura, lai gan lasītājs, kurš zina, kas ir Māra Zālīte, tik un tā ik pa laikam iedomājas, ka lasa par viņas bērnību, ir poētiski vieglāks, brīvāks vārds nekā Māra. Vai vismaz ļauj lasītājam vieglāk identificēties ar varoni.
Politkorekta tikai pret mammu
Žanra dotā brīvības iespēja nav izniekota nesavāktā darbā. Zālīte, kas līdz šim bijusi pazīstama kā dzejniece un dramaturģe, pati teikusi, ka žanra izvēli noteikusi viela, nevis viņas vēlme noteikti izpausties arī prozā, jo "dzejas trauciņi ir par mazu un dramaturģijas sietam daudz kas birst cauri". Taču Piecos pirkstos nekur nav pazudusi ne dzeja, ne dramaturģija, grāmatas stiprā puse ir precīzu poētisku detaļu un dramaturģiskas mērķtiecības apvienojumā līdz pat finālam, kurā Laura apņemas pildīt mammas vectēva jeb Papus pirms nāves izteikto vēlēšanos – atdot viņa laulības gredzenu Sibīrijā pazudušajam dēlam Reinim, "kad pārnāks". Proti, apņemas neaizmirst. Pieci pirksti ir gan ābele, kuras zaros Laura ierīko savu štābu (ko gan viņa par štābu nesauks), gan Dieva roka, gan ebrejietes operdziedātājas Asjas čekā salauztie pirksti, pratinot viņu kā angļu spiedzi. Totalitārās varas represīvais rīks, padomju laikā visuresošā čeka romānā vispārināta absolūtā ļaunuma Sumpurņa tēlā, vienlaikus pārlieku neaizraujoties ar politkorektumu, citu brīvības ienaidnieku. "Nemēģināju būt politkorekta, varbūt to man pārmetīs," stāstot par Pieciem pirkstiem, ir teikusi Zālīte. Patiesībā tas viņai pārmests jau sen. Atceros, kad 1982. gadā pats par dažām politnekorektām rīmēm tiku aizsaukts aprunāties uz Stūra māju, čekists, mazgādams man galvu, cita starpā pasūrojās arī par Zālīti – cik nesmuki iznācis, tik laba un perspektīva dzejniece, jau pat Gruzijā Majakovska prēmiju saņēmusi, un te pēkšņi tāda publikācija – vairs detaļas neatceros, kas publikācijai tika pārmests, tāpēc vispārināšu, ka "politiski negatīvas reakcijas izraisīšana", – un runa bija par slaveno Zālītes dzejoļu kopu ar nosaukumu Kad svešu spārnu sašķelts gaiss literārajā žurnālā Karogs. Politkorekta Zālīte ir bijusi tikai pret savu mammu, tas arī ir iemesls, kāpēc Pieci pirksti uzrakstīti tikai tagad – lai gan rakstniecei pašai ir bijis skaidrs, ka par Sibīrijas bērna bērnību nerakstīt viņa nevar (un viņas cienītājiem savukārt ilgi nebija skaidrs, kāpēc Zālīte par šo sava mūža posmu neizsakās); kamēr māte bija dzīva, Māra gan pierakstīja atmiņas, bet šādu grāmatu publicēt neņēmās, jo mātei jau no Sibīrijas pieminēšanas kļuva fiziski slikti. Starp citu, pieaugušo klusēšana Piecos pirkstos to, par ko padomju okupācija pārvērtusi Latviju, vēsta tikpat daiļrunīgi kā piecgadīgā Laura savā bērna tiešumā un ziņkārībā, turklāt reālo Latviju ieraudzījusi vēl daudz brīnišķīgāku, nekā Sibīrijā bija iztēlojusies. Jāgaida Piecu pirkstu turpinājums, kur Laura iet skolā un tiek konfrontēta ar padomju ideoloģijas pozitīvā potenciāla vilinājumu.
Inese
seviljas vecmāmiņa
viens kā pirksts