Apgalvojuma "Teātris ir maģija" patiesumu, šķiet, vislabāk var izbaudīt bērnībā. Brīdī, kad zālē dziest gaismas un iestājas klusums, veras priekškars, patiesi liekas, ka mums atļauts ieskatīties kādā pavisam citā pasaulē, tur – uz skatuves. Taču šo patieso rindu autores bērnībā teātra maģiju krietni pārspēja (burtiski – pārskanēja) operas un baleta izrāžu maģija, kurā krāsu, gaismu un tēlu pasaulei klāt nāca neapšaubāmi varenais valdzinājums – mūzika. Neņemos apgalvot, cik septiņus astoņus gadus vecs bērns (pat tāds, kurš mājās buras cauri Raiņa Kopoto rakstu putekļpelēkajiem sējumiem) saprata no Traviatas, Žizeles, Karmenas un citiem klasiskajiem 80. gadu beigu iestudējumiem, taču mājās allaž nācu mazliet saraudātām acīm, sapņu un vīziju pilnu galvu un arvien neglābjamāku mīlestību uz operu un baletu, kas nav mazinājusies arī trīsdesmit gadu vēlāk. Tāpēc ir prieks, ka savā jaunajā grāmatā Pirmizrāde! Kastors un Porcella latviešu jaunatnes izglītotājs, rakstnieks Juris Zvirgzdiņš pievērsies tieši operas mākslai.
Tuvais gals, lecot no klavierēm
Iepriekšējās grāmatās izvadājis jauno lasītāju (un gan jau arī viņa vecākus) pa Rīgas muzejiem, seno Japānu, ASV vēsturi un kur tik vēl ne, šoreiz rakstnieks izlēmis pašķirt noslēpumaino priekškaru, kas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē atdala skatītāju no māksliniekiem operas un baleta teātrī (vai grāmatā ir domāts tieši Baltais nams – nekur nav precizēts, tāpēc pieņemsim, ka tā paliek mītiskā pasakzemes telpa).
Pelēns Morics, dzimis opernama peļu ģimenē un uz dzīvi apmeties namā, kura augšstāvā mitinās pavisam īsts un dzīvs komponists, ar mūziku ir saistīts, teiksim tā, līdz pat trīcošo ūsu galiņiem. Komponistam neveicas – divpadsmit viņa sacerēto operu nav atzītas par labām esam. Brīdī, kad izmisušais skaņradis gatavs darīt sev galu, "lecot no klavierēm", pie viņa ar uzmundrinājuma vārdiem ierodas Morics un iegalvo, ka skaitlis trīspadsmit taču varētu nest laimi... Lai vai kā, top opera par jūrascūciņas Porcellas un bebrīša Kastora "traģisko mīlestību", taču komponistam atkal uzglūn neveiksmes iespējas – operas intendants piedāvā visnotaļ nožēlojamas iestudējuma iespējas, piecus orķestra muzikantus un trešā sastāva izpildītājus. Izrādei nenovēršami draud pilnīga un galīga izgāšanās... taču, ja tā notiktu, šī vairs nebūtu viena no dzīvespriecīgajām un humorpilnajām Jura Zvirgzdiņa grāmatām! Brīdī, kad operas izrāde jau rit pilnā sparā, ar mazā Morica netīšo iejaukšanos izrāde no opera seria pārtop par opera buffa – komisku negadījumu virkni, kurā iecerētās dramatiskās situācijas pārtop dzīvelīgā groteskā (kas arī šķiet rūpīgi saskaņota ar pavadījumu), kuras laikā Morics bēg pa skatuvi, sapinas orķestrantu instrumentos un ar negaidītu iepīkstēšanos (protams, pīkstot tieši operas āriju!) tieši īstajā vietā un laikā padara iestudējumu par negaidītu triumfu. Jo, izrādās, publika tieši pēc šādas izrādes bijusi noilgojusies...
Viela divreiz biezākai grāmatai
Pelēna sīkais augumiņš un kūleņojumi pa skatuvi radīs smieklus jaunākajos grāmatas lasītājos, savukārt vecākajos, kas zina, izraisīs smaidu un pārdomas ij par veco, labo cinīti, kas var milzu vezumu apgāzt, ij par klasisko pasaku mazvaroni, kas allaž ierodas laikā, lai glābtu šķietami bezcerīgu situāciju. Smaidu (tiesa gan, diezgan parūgtu) izraisīs arī tikai pieaugušam lasītājam saprotamās autora mazliet aizplīvurotās ironiskās piezīmes par kultūras dzīves skumīgo ķepurošanos apstākļos, kad orķestra mūziķu galvenā interese ir limonādes iedzeršana (te gan autors, šķiet, būs šķelmīgi piemiedzis lasītājam ar aci) pēc izrādes un kritiķi pirmizrādē snauduļo.
Taču ne visi autora joki ir gluži tik bezcerīgi. Brīdī, kad sākas Kastora un Porcellas pirmizrāde un komiski hiperbolizētās ainās galveno lomu atveidotāji rūpīgi pārbauda butaforisko kostīmu noturīgumu, pērtiķu korim fonā velkot piedziedājumu "Mī un žē! Žē un mī!", smiekli nāk bez jebkādas rūgtuma piegaršas – Zvirgzdiņš kolorīti atveidojis operas tradicionālo vieglo mākslotības gaisotni, kuras pamatā ir nepieciešamība iekļauties komponista novilktajos rāmjos.
Grāmatu rotā fantastiskas mākslinieces Gitas Treices ilustrācijas, kurās ar piesātinātu krāsu un barokāliem motīviem (attēls kā ierāmēta glezna, kā priekškaru ietverta skatuve, komponists ar Mocarta parūkas tipa sasuku utt.) lieliski tverts gan sižets, gan noskaņa. Ilustrācijas un teksts kopā rada atjausmu, ka arī pati grāmata imitē operu – klasisku libretu ar atbilstošiem tēlu vārdiem, piemēram, Arčibaldo, sākotnēji nelaimju vajāto varoni un viņa veiklo, optimistisko palīgu (ne velti, kā varam izlasīt pašā pirmajā lappusē, pelēna Morica iemīļotā dungājamdziesma ir tieši visvarošā un visdarošā "factotum della citta" Figaro ārija), ar krāšņām mizanscēnām, sarežģījumu pilnu kulmināciju un pasakaini veiksmīgu atrisinājumu.
Pirmizrāde! Kastors un Porcella nāk klajā ļoti piemērotā Latvijas kultūras dzīves momentā – proti, laikā, kad LNO svaigi iestudēta viena no tik retajām latviešu bērnu operām – Ineses Zanderes un sešu komponistu kopdarbs Kartupeļu opera. Šķiet, visi apstākļi iekārtojušies tā, lai vecāki savus bērnus varētu iepazīstināt ar šo patiesi maģisko mākslas veidu gan, tā sakot, teorijā, jo jaunā grāmata ir labs veids, kā pastāstīt jaunajam lasītājam par operas norisi, kā arī tādiem jēdzieniem kā "librets", "ārija" un "repertuārs", gan praksē. Mazliet žēl vien par Kastora un Porcellas samērā niecīgo – 40 lappušu – apjomu, jo, šķiet, operas aizkulises varētu piedāvāt bagātīgu materiālu vēl divreiz biezākai grāmatai.
Beigu piezīme nr. 1.: grāmatu vislabāk lasīt, fonā klausoties kādu klasisko komisko operu, piemēram, Rosīni Seviljas bārddzini vai Mocarta Figaro kāzas.
Beigu piezīme nr. 2.: gribētos cerēt, ka drīzumā taps arī kāda tikpat saistoša latviešu bērnu grāmata par baletu.