Austrumeiropas, pareizāk sakot, tās Eiropas teritorijas, ko tradicionāli neieskaita Rietumos, literatūra latviešu lasītājam pa lielākai daļai ir, maigi izsakoties, pasveša. Arī horvātu rakstnieces – latvietim tik grūti izrunājamo – vārdu Dubravka Ugrešiča, visticamāk, daudzi ierauga pirmoreiz. Taču autores tikko latviski pārtulkotais romāns Ragana izdēja olu lasītājam piedāvā tik gardu kumosu, ka pilnīgi aizmirstas sākotnēji piesardzīgā "lokālā kolorīta" meklēšana tekstā – Ragana ir pilnskanīga, zobgalīga un izaicinoša lasāmviela jebkuram, vairāk gan, jāteic, – jebkurai.
Ar Garās dzīves pieeju
Grāmata sastāv no trim savstarpēji – tā no pirmā acu uzmetiena šķiet – visai attāli saistītām daļām. Pirmajā daļā stāstniece visai autentiskā autores balsī pauž biogrāfisku, mūsdienās šķietami tik populāro dzīvesstāstu tradīcijās ieturētu vēstījumu par savas mammas vecumdienām, vecumam raksturīgajām savādībām, kas balansē starp komisko, grotesko un smeldzīgo, – ar tikpat detalizētu, tomēr lakonisku pieeju, ar kādu vecuma tēmu vienlaikus smaidīgi un abpusgriezīgi izrādē Garā dzīve izspēlē mūsu pašu Jaunā Rīgas teātra aktieri. Šim stāstam pārtrūkstot teju pusvārdā, autore aizsāk šķetināt citu, ko pati ar folklorai raksturīgajiem ritmiskajiem iestarpinājumiem katra fragmenta beigās definē kā pasaku, – stāstu par trim dažāda vecuma (bet nevienu – pirmā svaiguma) sievietēm, kas ierodas luksusa viesnīcā, lai pavadītu krāšņas dienas par, cik noprotams, pēdējo naudu. Kā jau rātnā pasakā piederas, visas trīs večiņas saņem to, ko visvairāk kārojušas, – septiņdesmitgadīgā laimē loterijā neticamu summu un turklāt atrod mazmeitu, pār kuru turpmāk varēs izgāzt visas savas mīlas pilnās rūpes, astoņdesmitgadīgā (skan kā Čikāgas piecīšu dziesmā, nudien) pievienosies viņai šajā laimīgajā pienākumā, bet deviņdesmitgadīgā sagaida šiku aiziešanu baseinā ar šampanieša glāzi rokā un teju vai jauna skaistuļa skāvienos...
Kritiķis ieskrien sienā
Stāsts ir tik piesātināts ar simboliskiem tēliem, mitoloģiskām alūzijām un mājieniem, ka grāmatas kritiķis jau līksmi berzē rokas, gatavojoties savā recenzijā punktu pa punktam izķidāt, kā abi stāsti sabalsojas trejsejainās dievietes/Lielās mātes/ raganas kulta aspektā, norādīt uz pasaku un ticējumu atbalsīm, Junga teoriju blāzmām un Džozefa Kempbela atklāsmju zibšņiem, kas, vienmērīgi izkaisīti, dzirkstī abos stāstos kā gaismiņas, kas kinoteātrī droši norāda uz izeju... Kritiķis laimīgi dodas pa šo taciņu un, blaukts, ieskrien tieši sienā. Jo seko trešais "stāsts" – vēstījums, kuru elektroniskā pasta vēstulē pirmā un otrā stāsta autorei raksta slāvu folkloriste, līdz sīkumiem perfekti izķidājot abus iepriekšējos tekstus tieši tādā aspektā, kādā nupat to bija saposies darīt par savu erudīciju sapriecājies kritiķis... Sasodīts! Tur tak viss jau pateikts – i par raganas, ko slāvi pazīst ar vārdu Baba Jaga, mītu modifikācijām visos tekstu slāņos, i par rūpīgi un mazāk rūpīgi iešifrētajām norādēm, simboliem, atsaucēm, sākot ar aprakstīto sieviešu izskata iezīmēm un beidzot ar pieminētajiem sadzīves priekšmetiem, nepiemirstot arī citēt dažādu pētnieku nostādnes attiecībā uz sievietes-kā-raganas un sievietes-kā-dievietes mītiem, netrūkst arī sīka uzskaitījuma ar dažādu Eiropas tautu paražām un ticējumiem attiecībā uz visiem apskatītajiem Babas Jagas raganiskuma atribūtiem, un vēl, un vēl, līdz veidojas kaut kas līdzīgs labi sistematizētam doktora disertācijas autoreferātam, ko parakstījusi neviena cita kā anagrammatiski viltīgā pētniece Aba Bagaja...
Lai mūsu kritiķim uzgāztu vēl pēdējo ledusaukstā ūdens spaini, pēc neizbēgamā atsauču un piezīmju klāsta seko vēl viens folkloristes (bet varbūt nu jau vēstītājas vai autores?) postskripts sešu lappušu garumā, kurā stāstniece sāk analizēt pašu analīzi, kritiski izsakoties par trešo tekstu, kurā kritiski izteikusies par pirmajiem diviem, vārdu sakot, ievērojot klasisko slāvu lellītes matrjoškas principu (kuru – lellīti, nevis principu – arī pati piemin savā iepriekšējā tekstā kā vienu no sievišķības noslēpumainākajiem simboliem). Neuzticams tiek padarīts viss iepriekš lasītais, turklāt tas notiek pakāpienveidā, lasītājam (kritiķi liksim mierā, tas jau kaktiņā raud) arvien tālāk mizojot stāsta sīpolu. Taču te vietā būs arī mūžsenais jautājums par sīpola kodolu.
Tieši šis pēdējais teksta papildinājums, kurā stāstniece atšifrē savu vēstījumu kā veltījumu gadsimtiem ilgi apspiestajai un vajātajai sievišķībai visos tās aspektos, tomēr šķiet ja ne lieks, tad vismaz deklaratīvs un izjauc teksta kopējo ironisko noskaņu. Kā paskaidrojums tas izjauc pasakas struktūru un pielīmē stāsta beigām fabulai raksturīgo izskaņu. Jo pasaka izskaidro pati sevi.
Ar spožu humoru
Neraugoties uz to, Ragana izdēja olu ir stāsts kā daudzkārt tapsēta istaba, kurā ne tikai katrs slānis, bet arī katrs šķietami pavirši atplēstais stūris atsedz kaut ko citu. Tas, bez šaubām, ir stāsts sievietei un par sievieti, taču pret lasītāju pagrieztā prizma – vispirms vecuma, nāves un tad arī mītu daudznozīmīgās ņudzeklības skaldnes – ļauj paraudzīties uz femīnajā pasaulē jau gana apzelēto tēmu no kaleidoskopa "nepareizā" gala. Nevis no auglības, bet sterilitātes. Nevis no dzīvības, bet nāves. Nevis no sekssimbola, bet vecenes. Vienlaikus nepārprotami norādot, ka viena koka divi gali jau tie vien ir, tā teikt, "kas tu esi, tas es biju, kas es esmu, tas tu būsi". Par laimi, autore to spēj izdarīt ar spožu humoru, kas pat sausajā "literatūrzinātniskajā" ūdensgabalā par varēm plēš zinātniskuma vīles, bet īpaši vidējā stāstā dzirkstī ar piesātinātu, vietām asi iesāpošos, tomēr īsta zelta noti. Un pati grāmata beigu beigās atklājas kā dedzīgās raganfolkloristes tik sīki aprakstītais dzīves un augšāmcelšanās simbols ola – mazs trīsdaļīgs brīnums, katrai daļai eksistējot par sevi, bet visām tomēr labi sadzīvojot un, tavu brīnumu, nesajaucoties.