Ceļu pie lasītājiem sācis līdz šim nezināmas autores Maritanas Dimsones darbs Rozā kvarca brālība ar košu vāka noformējumu, iznācis izdevniecības Dienas grāmata sērijā Prāta piedzīvojums. Ko par šo prāta piedzīvojumu varam secināt, kad iepazīti ne vien grāmatas vāciņi, bet arī saturs?
Sola aizlāpīt plaisu
Pirmkārt, mūsu priekšā patiesi ir fantāzija – vairāk bērniem un pusaudžiem domāta un – tas līdz šim oriģinālliteratūrā bijis retums – latviska. Domāju, ka ne tikai šīs recenzijas autore laiku pa laikam nopūtusies, domādama: kamdēļ, ak, kamdēļ gan latviešu fantāzijas autori izvēlas savus darbus novietot kosmopolītiskās tālas nākotnes vīzijās, bet savus varoņus nokrustīt par Odrijām un Kimiko, pavisam aizmirstot par pašmāju folkloras bagātīgajiem krājumiem, par neuzrakstītajiem Jāņu un Irbju piedzīvojumiem? Rozā kvarca brālība sola šo plaisu aizlāpīt. Vai tas izdevies?
Pazeme, Zemzeme, Apakšzeme kā cita, alternatīva pasaule latvieti laikam valdzina jau tīri arhetipiskā līmenī. Kā nekā pasaku bārenītes taciņu turp jau it labi iestaigājušas. Jaunā autore Laura Vilka pirms nepilna gada izdotajā fantāzijas darbu sērijā Danas medaljons savu varoni sūta tieši uz pazemi, un turp arī Maritana Dimsone vēl doties trīspadsmitgadīgajam Jancim viņa draugu – ekoloģiski un ezoteriski noskaņoto Mežvidu māju iemītnieku – pavadībā. Tiesa, Dimsones pazeme brīžiem mulsina tikpat ļoti kā Vilkas pazeme, jo nav saprotams, kāpēc tik ikdienišķas vides radīšanai bijis nepieciešams pārdabiskais. Kāpēc šajā latviskajā vidē, piemēram, jāatrodas kafejnīcai ar nosaukumu Cafe un padomiski īgnu viesmīli? Loģisks jautājums: ar ko tad Zemzeme atšķiras no augšpasaules? Vai vien ar to, ka tajā klimst dažādi dīvaiņi? (Vai Virszemē tādu trūkst?) Jā, Zemzemē atrodoties skola Saules dēlu un meitu (mūsu pasaules pusaudžu) mācībām viedās zintīs; tiesa, skolā lasītājam nav ļauts iemest aci, vien uzzināt, ka pazemi pārvaldošā Augstā viedo padome nesaprotamu iemeslu dēļ paredzējusi šiem skolēniem galveno lomu cīņā ar pasauli apdraudošajām tumšajām enerģijām, kas Zemzemi apsēdušas ļaundabīgu sēņu veidolā. (Piezīme uz lapas malas: kas latviešu fantastiem tā ir par kaislību uz sēnēm? Arī Signes Kvaskovas diloģijā par Monikas piedzīvojumiem tika laisti darbā pūpēži. Vai tiešām esam sēņu veču cilts?)
Nespēj izšķirties par galveno
Grāmatas varoņi ir trīs bērni, no tiem viens (Jancis) pieder pie nosacīti reālās pasaules un divi – rudmatainie dvīņi Roberts un Izabella – pie paralēlās un iepazīstina arī Janci ar to; protams, noslēgumā atbilstoši žanra likumībām tieši neofīts izglābj gan draugus, gan visu Zemzemes pasauli. Tomēr sižets, kas ved uz šo atrisinājumu, tā kārtīgi nesāk ritēt līdz pat grāmatas vidum un arī pēc tam plūst kā raustīdamies, kā aizrīdamies. Šķiet, autore nevar izlemt, kas tad ir centrālais risināmais pavediens. Tumšās enerģijas apsēsto sēņu kaitniecība Zemzemei? Jāņa neizlēmīgais raksturs? Dvīņu buršanās mēģinājumi? Aizsākusies darbība nereti apstājas uz vairākām nodaļām (kamēr tumšā enerģija apdraud pasauli, trīs draugi kopā ar pustraku tanti vāra klimpas un dejo tango – ja šī būtu žanra parodija, tas būtu saprotams...), taču, rodoties sarežģījumiem, palīgā steidz dažādās maskās tērpies vecais labais deus ex machina. Sižets ir pārpilns ar blakuslīnijām, kuru jēga nav īsti skaidra, un darbībām, kuru mērķis šķiet tikai lasītāja uzjautrināšana. Savukārt iespēju, ka lasītājs varētu piedzīvot pārlieku spriedzi, gādīgi novērš kā no XIX gadsimta romāna izkāpušie nodaļu virsraksti, kas jau laikus brīdina, ka šajā nodaļā "Dvīņi pazaudē Janci tirgū un atkal atrod pie sapņu tulka" u. c.
Haotiskais stāstījuma ritms rada iespaidu, ka fabula sacerēta rakstīšanas gaitā, bet autore tā arī nav tikusi skaidrībā par to, ko grib uzrakstīt, – bērnu pasaku vai tomēr fantāzijas romānu. Draugu trio (galvenais zēns, gudrā meitene un trešais "papildelements"), burvju skola un ne vienmēr veiksmīgie buršanās apraksti, zižļu lietojums liek domāt, ka autore vēlējusies radīt tādu kā latvisku Harija Potera piedzīvojumu variantu. (Slepenas durvis atdara milzu sakta ar čūskām – labi vēl, ka šņācmēlē neviens nerunā!) Taču galvenais, kas skumdina, – paralēlās pasaules neizstrādātība. Par Zemzemes valstību lasītājs uzzina pārlieku maz, detaļas nesaistās vienotā kopainā. Jau pasen ezoterisko teoriju noplicināti ir tādi termini kā "Viedo padome", "gaismas enerģija", "tumsas enerģija" utt. Mūsdienās ir jābūt ārkārtīgi spilgtam vēstījumam, lai pārskanētu šos jēdzienus pavadošo klišeju nastu. Tiesa, ir daži veiksmīgi atradumi – kaut vai labdabīgais Pirmajā pasaules karā kritušā vācu kareivja Uno spociņš (tomēr vai arī šajā tēlā neredzam atsauces uz Harija Potera skolas neredzamo "kolektīvu"?) un ar mākslu apsēstās, liderīgās dvīņu tantes Kristianas tēls.
Te iederīgi piebilst, ka ne tikai bērni, bet arī pieaugušie Dimsones aprakstā padevušies krietni bērnišķīgāki par savu vecumu. (Nevar saprast, kā jaunieši tiek apmācīti slepenajās zintīs, ja viedā zāļu sieva stundā nespēj tikt galā ar parastu huligānu bariņu?) Taču te, domājams, darbojas viena no bērnu fantāzijas likumībām, kas nosaka, ka bērniem domātajos darbos pieaugušo bezpalīdzība glaimojoši mazajam lasītājam kontrastē ar galveno – mazo! – varoņu spējām un apsviedību.
Dzīvespriecīgs aulekšojums
Romāna valoda ir veikla un krāsaina, dialogi dabiski (tiktāl, cik tie skar sadzīviskas tēmas), bet Janča domu gaita gan pilnīgi noteikti nepieder tīnim – domājams, viņa personā ar mums runā pati autore, jo diez vai pusaudžu ikdienas leksikā būtu tādi vārdu salikumi kā "ērmoti braucamie", "izvērtēt apstākļus", "pienākums izkopt spējas" utt. Triju draugu dialogi bieži atgādina populārzinātnisko grāmatu fragmentus, kuros skaidrotas zīmes, čakras, enerģijas, egregori utt. Buramvārdu vietā tiek citētas dainas – šis nu būtu moments, kas ļauj cerēt uz latvisku žanra pieteikumu, bet ar to diemžēl tautiskais faktors arī aprobežojas. Savukārt vēstījuma skatpunkti mainās, kā rakstītājai kurobrīd bijis ērtāk, – Janča domu gaitā pārsteidzošas nezināšanas brīži mijas ar tikpat pārsteidzošu informētību, piemēram, par specifisku senu koka ēku rotājumu nosaukumiem.
Par spīti visam iepriekšminētajam, Rozā kvarca brālība ir rakstīta ar patiesu labestību, un noteikti atradīsies ne mazums dažāda vecuma lasītāju, kas novērtēs dzīvespriecīgu aulekšojumu nenoliedzami bagātīgas iztēles vilktās kamanās kopā ar simpātiskiem varoņiem.