Sabiedriskajā transportā dodoties mājās ar vēl neizpakotu Klāsa Vāveres grāmatiņu Šūpuļdziesmas pieaugušajiem, pētīju tās aizmugurē uzskaitīto albumu nosaukumus. Pie viena prātā pārcilāju savu ierakstu kolekciju, lai saprastu, kuri albumi jau zināmi gandrīz no galvas, kuri grāmatas lasīšanas periodā būs jānoklausās un jāatsvaidzina atmiņā un kuri vēl jāsameklē.
Izvēle bez zīmoga
Atšķirībā no apgāda Dienas grāmata 2009. gada kvadrāta formas izdevuma 101 mūzikas albums vērtīgai kolekcijai ar dzeltenu vāku šajā uzskaitīto "varoņu" sarakstā atrodami arī daži latviešu albumu nosaukumi – kaut kas agrīns no Dzeltenajiem pastniekiem, Raimonda Paula un Pērkona. Tie visi ir spēlējuši būtisku lomu vai katra latviešu cilvēka dzīvē, ja viņš dzimis XX gadsimta otrajā pusē, nevis beigās, jo tad šis saraksts droši vien nebūtu iedomājams bez Dona un Musiqq, kaut grūti tos iedomāties klasiķu statusā vēl pēc gadiem divdesmit. Skaidrs, ka grāmata ir personisks skatījums uz mūziku, un šajā gadījumā izvēlei netiek uzlikts zīmogs – piemēram, albumi, kas jānoklausās, pirms mirsti, visizcilākie albumi un pat 101 albums vērtīgai kolekcijai ne.
Kad atplēšat plēves iepakojumu, atklājas vēl kas negaidītāks – tās nav albumu recenzijas, kā parasti dēvē albumu aprakstus vai vērtējumus, pat faktu uzskaitījums un skaidrojumi atrodami tikai mazākiem burtiem blakus pamattekstam, kas lapaspusēs izkārtots īsās rindiņās, citviet sadalīts pantiņos, kā parasti drukā dzeju. Klāss Vāvere gan iepriekš savos ziņojumos par jauno grāmatu ir brīdinājis, ka dzeja tā nav. Un diskotēka arī ne, ar to, visticamākais, domājot nevis ballīti ar mūziku un dejošanu, bet disku aprakstu apkopojumu, ko varētu saukt par kaut kādu "-otēku" (kā bibliotēku vai kartotēku), tātad šoreiz – "disk-otēku", bet to noskaidrot bija vajadzība tikai tādēļ, lai saprastu, kas tā nebūs.
Atmiņu retrospekcija
Izrādās, arī parastajā izpratnē diskotēka, tāpat jebkāda cita veida mūzikas klausīšanās, izpaliek. Pirmkārt, tāpēc, ka grāmatiņa aizrauj un izlasās ātri, pirms paspēj ieslēgt audioaparatūru. Otrkārt, te nemaz nav nepieciešamības klausīties un salīdzināt, vai esam vienisprātis ar Klāsu Vāveri vai ne, kā pēc jau minētās grāmatas par 101 albumu vērtīgai kolekcijai, kad nācās noklausīties neskaitāmu citu mūzikas ekspertu neizpratnes pilnos komentārus, jo, viņuprāt, tajā izlasē esot pietrūcis daudzu vērtīgu albumu, savukārt citi tur iekļuvuši nepelnīti.
Šī grāmata uz kaut ko tādu pretendē vēl mazāk, jo albumu un dziesmu nosaukumi, tekstu frāzes, globāli vēsturiski notikumi savijušies ar Klāsa Vāveres visai atklātajām atmiņām par to, kas noticis un joprojām notiek viņa dzīvē, kurā šai mūzikai ir bijusi liela nozīme. Un sarindojies tas viss ir patiešām dzejas formā, par spīti tam, ka autors pats, neiedrošinoties sevi saukt par dzejnieku, to noliedzis. Arī ilustrēts tas nav ar minēto albumu vāciņiem, izņemot Padomju Savienības koncernā Melodija izdotās Džona Lenona plates Imagine aizmugures vāku ar dziesmu tulkojumiem krievu valodā, kas mūsdienās kļuvuši par populāru apsmiekla objektu, un Nīla Janga plati Harvest Moon kādās, droši vien paša Klāsa Vāveres, rokās.
Bilde noslīd malā
Pārējās ilustrācijas ir melnbaltas fotogrāfijas ar Klāsa Vāveres pirmo paša nopelnīto un iegādāto lenšu magnetofonu Iņej-303, avīžu un žurnālu izgriezumiem, zīmējumiem, rokrakstiem no skolas gadiem, fotogrāfijām zīmīgās vietās un vienkārši baltas lapas. Ja atbilstoša fotogrāfija nav atradusies, speciāli tāda nav meklēta, tikai lai formāli aizpildītu vietu, – Klāsa Vāveres dzīvesbiedres Elitas Šicas-Vāveres veidotais dizains atļauj bildei "noslīdēt" pie pašas lapas malas, daļu, iespējams, svarīgas informācijas atstājot ārpusē, un kādēļ lai grāmatas lapās nemaz neredzamā bilde nebūtu izslīdējusi ārā no tās pavisam? Tāpat kā atmiņas – kaut kas paliek un vairs nav izsitams ārā, bet kāda savulaik svarīga lieta tiek nepelnīti aizmirsta tikai tāpēc, ka neviens par to neatgādina.
Arī ar mūziku ir tāpat kā ar visu. Daļa aizslīd garām, daļa iziet caur mums un dodas tālāk, bet kaut kas paliek. To nosaka ne vien paša izvēle, bet arī ģeogrāfiskā atrašanās vieta, apstākļu sakritības un nejaušības. Lietoto plašu iegāde ir īpaša ar to, ka katrai ir sava vēsture – tās, līdzīgi kā poga Imanta Ziedoņa pasakā, gājušas caur dažādām rokām un kolekcijām, iespējams, skanējušas ballītēs, kas notikušas pirms gadu desmitiem.
Klāss Vāvere atrod informāciju internetā par kādu cilvēku Vācijā, kura vizītkarte bijusi uz Vaļņu ielas Upē iegādātās Slade plates, un arī viņš kļūst par viena stāsta varoni, pašam to nezinot, tāpat kā lielākā daļa visā pasaulē pazīstamo un lielo, kas atstājuši dziļus nospiedumus miljonu dzīvē. Klāss Vāvere ir viens no viņiem, tāpat kā mēs visi. Šī nelielā grāmatiņa var kļūt par draugu, kuru laiku pa laikam gribēsies atvērt un atkal palasīt, par draugu, kuram gribas šad tad piezvanīt. Vienkārši tāpat – lai parunātos. Kā Vijas Beinertes 1987. gada filmas Apstākļu sakritība varonim ar savu draugu Irakliju.