Ziloņu dārzs ir otrā ilustratores un tulkotājas Lilijas Berzinskas grāmata. Pirmais autores darbs ar nosaukumu Nezināmais zvērs nāca klajā 2009. gadā apgādā Zvaigzne ABC. Abas grāmatas vieno trāpīgās un sirsnīgās pašas autores ilustrācijas, kas kā laba augsne rosina lasītāja iztēli un tik prasmīgi pasniedz tēlus, ka nekā citādi kā vien ar šiem zīmējumiem abi darbi nav iedomājami. Kopīgais ir arī grāmatu iejūtīgais tonis, atspoguļojot varoņu dzīvi, kā arī abu daiļdarbu mērķauditorijas iezīmēšana – literatūra bērniem. Nezināmā zvēra gadījumā tas būtu taisnīgs apzīmējums, savukārt izlasot Ziloņu dārzu, es vairītos no striktas šā darba ierindošanas bērnu grāmatu klāstā.
Zeltaini skumjais dārzs
Ziloņu dārzs ir grāmata, kas liek aizdomāties, un tās tematiskais rāmējums teksta iepazīšanas gaitā kāpj ārpus bērna uztveres lauka. Protams, darbu iespējams lasīt piecgadniekam, uzsverot sižeta līniju un draudzības, un ilgas pēc saviem vecākiem aspektus, jūtot līdzi galvenajai varonei Ullei un apbrīnojot viņas spēcīgi iezīmēto raksturu un iekšējos pārdzīvojumus.
Tomēr šādā variantā zeltaino ziloņu dejas būs tikai vāja atblāzma no tā, par ko L. Berzinska runā darbā. Drīzāk tā ir grāmata pieaugušajiem par to, cik trausla, emocijām bagāta un daudzslāņaina ir mazā cilvēciņa pasaule. Tas, ka tās varone ir "gadus sešus veca", nebūt nenozīmē, ka grāmatai automātiski jāpiešķir "bērnu literatūras" birka. Ja arī tā ir bērniem paredzēta lasāmviela, šis viltīgais apzīmējums neatspoguļo ļoti nozīmīgu grāmatas sniegto kontekstu, proti, skatu uz bērnu vecākiem. Autores teksts, sākot ar samērā garo (2 lpp.), lēno vides aprakstu, mazpamazām ieved nopietnā un ritmiski izkārtotā simbolu pasaulē. Vai tie būtu "smagie, melnie kuģi", kas cilvēkus aizved svešumā no dzimtās ostas, vai tas būtu suns, kas ir meitenes draugs, – visai klišejiski, bet tāpēc ne mazāk mīļi – vai plīša lācītis bēdubrālis, vai vectēvs, kuram krietni pieklibo atmiņa.
Pieaugušie un dzīve tai apkārt, tverta bērna acīm, nav gluži viss, ko autore vēlas paust, jo teksts nepārprotami vēsta ko vairāk nekā stāstu par sešgadīgu meiteni. To varētu traktēt gan kā stāstu par adopciju, gan kā stāstu par otras puses bērna ienākšanu ģimenē, gan kā stāstu par bērniem, kurus audzina vecvecāki, jo bērnu vecākiem neatliek tam laika dažādu iemeslu dēļ.
Grāmatā ir dažas veiksmes – asprātīgā pieaugušo izgaišana darbos, pienākumos, sociālajā vidē, izgaišana "pareizībā" un pārspīlētā mājas, vīra, bērna "audzināšanā". Lai atceramies glancētajos žurnālos bieži vien lasīto izteikumu "uzņēmums ir mans bērns". Izgaisušo vecāku sindroms ir gana spēcīgs arguments, lai ziloņdārzā ielūkotos ikviens, kas sēdējis pie datora, kamēr viņa bērns aizrautīgi skatās multfilmas TV kastē. Ko nu liegties, nav vērts, arī man bija noderīgi palūkoties uz sevi no malas.
Veiksme ir arī zeltainie ziloņi, kas savdabīgi remdē un nedaudz pieklusina darbam piemītošo, latviešu literatūrā visai izplatīto kaiti – skumjo, zilgani rēno un pelēko noskaņu, ko teksts uzbur. Jā, tiešām dažkārt uznāk smagas domas, to lasot, un veikli vis neiet ar problēmu, kas tiek skartas grāmatā, aptveršanu, lai gan teksts ir gana dabisks un raits. Jautājumi, kas tiek uzjundīti, nav no vieglākajiem. Varbūt tieši tāpēc jo vērtīgāki. Varbūt tieši tāpēc grāmata šad un tad uzdzen garlaicību, un tā nav acumirklī aprijama. Ne velti dažās ilustrācijās mazā meitene drīzāk līdzinās pieaugušai sievietei, nevis bērnam.
Tas, kurš...
Psiholoģiskās spēles Ziloņu dārzā nav jāmeklē, bet līdz dimanta mirdzumam izslīpēts vērīgums un empātija gan. Emocionālās pasaules atainojums parasti ir viens no rakstnieku klupšanas akmeņiem, un, kā zināms, ir sižeta stāsti un raksturu stāsti. Šo es dēvētu par izjūtu stāstu. Pārsvarā tas tiek koncentrēts Ulles pārdomās, un, lai tās padarītu uzskatāmākas, grāmatas simbolu rindai pievienots tēls, kuram īsti pat nav vārda, vien aprakstošs apzīmējums. Bezpalīdzība, bailes un izmisums provocē šā tēla uznākšanu uz skatuves, un tas ir tik biedējošs un vienlaikus intriģējošs, ka lasītājs neviļus atskatās pār plecu: kazi, vai manā mājā arī nav ieradies Tas, kurš... Kas un kāds, lūdzu, lasiet paši, jo neba viss recenzijā atklājams.
Raksturojot īpašu cilvēka noskaņojumu ar vizuāli un tekstuāli tik spilgtu tēlu, autore, iespējams, pat negribot, pamet lasītājam āķi, ko viņš norij, bet zivi no upes neizvelk, jo lasītājs cerībā uzzināt ne vien Ulles piedzīvojumu noslēgumu, kas nezin kādēļ ir nojaušams, vēlas zināt kaut ko vairāk par To, kurš... Un lasītājā ir modusies ziņkāre – no kurienes nāk un kurp iet tukšā acu skatiena īpašnieks? Diemžēl gaidas neattaisnojas. Acīmredzot tāpēc, ka grāmata nav par To, kurš..., bet par zeltaino ziloni, kas, iespējams, mīt ikvienā no mums. Varbūt nobēdzināts kādā nomalē, taču zilonis ik pa brīdim pastiepj silto snuķi, noglāsta vaigu un uzdejo mums par prieku.
Lilija Berzinska. Ziloņu dārzs. Dienas grāmata, 2012. 170. lpp.