Daudzu slavenu amerikāņu rokgrupu dzimtās Losandželosas mūzikas klubā Viper Room, kuru savulaik atvēris Džonijs Deps, vai katrs apmeklētājs uzskata par savu pienākumu izteikt komplimentus, ja tev ir mugurā The Strokes krekls. Un, ja vēl melna, masīva motociklistu ādas jaka, kādu reiz valkājuši gan Džeimss Dīns, gan Depeche Mode, gan metālisti un kas šaipusē pazīstamas kā kosuhas, tad visi teiks: baigi labā jaka – tādu valkā arī The Strokes dziedātājs Džūljens Kasablankass. Taču šī dziesma nav par krekliem un arī par sirdsapziņu ne – šāgada pavasarī aprit trīspadsmit gadu, kopš The Strokes nospēlēja savu pirmo oficiālo (pēc www.thestrokes.com) koncertu klubiņā Arlene’s Grocery Ņujorkā. Internetā skatāmajā video no šī koncerta grupa ar grūtībām sāk dziesmas, taču, kad tas izdodas, ņemas pa skatuvi kā driģenes saēdusies, un Džūljens Kasablankass šķiet kā reinkarnējies Džims Morisons. Publika kliedz: rock’n’roll, rock’n’roll, jo grupas nosaukumu vēl nav iegaumējusi.
Nākamā fāze bija pavisam cita – visi stāv uz skatuves sastinguši, katrs koncentrējoties uz savu instrumentu partijām, kuras saklausāmas kristālskaidri, un arī Kasablankass neatraujas no mikrofona statīva, jo viņam jādzied vienam, citiem grupas biedriem mikrofona, kurā pietrallināt vai vismaz piebļaut, priekšā nav. Turklāt spēlē viņi gandrīz pārdabiski precīzi – nots notī kā ierakstā, bet Kasablankass bieži izmanto čerkstošu mikrofonu, kurā izklausās pēc samulsuša citplanētieša. Operatoriem, kuri ņem tuvplānus, jāuzmanās – ja viņš atrauj statīvu no zemes, tad ir ziepes – reiz Hurricane festivālā Vācijā viņš to trieca kameras objektīvā. Kadrs, protams, unikāls, bet ļoti dārgs.
Izdzīvošanas alga
The Strokes debijas albums Is This It (2001) pagājušajā desmitgadē tā arī palika nepārspēts – tas daudzviet tika atzīts par labāko šajā laika posmā, turklāt tas aizsāka veselu garage rock revival grupu birumu, no kurām vairākums šodien jau ir aizmirsts, bet The Strokes ir kļuvuši par pagājušās desmitgades klasiķiem. Turklāt dzīviem – un tieši tāpēc ne tik populāriem kā Nirvana ar savu Nevermind (1991), kas tikpat veiksmīgi aizsāka deviņdesmitos, bet līdz ar Kurta Kobeina nošaušanos 1994. gadā atbrīvoja sevi no pienākumiem kaut ko darīt arī turpmāk.
The Strokes turpināja baudīt slavu, ja to tā var nosaukt, jo ar pārāk aktīvu koncertēšanu neaizrāvās, bet tik un tā kaut kādā brīdī viss piegriezās, un pēc trešā albuma First Impressions of Earth (2006) viņi ieturēja pauzi. Ļoti gaidītā atgriešanās ar albumu Angles (2011) čiks vien bija – tā palika viņu nu jau par klasiku kļuvušā debijas albuma desmit gadu jubilejas ēnā – togad Redingas festivālā vislielākais uzsvars bija uz Is This It materiālu, bet beidzās viss ar dusmām uz organizatoriem, kuri, par spīti fanu vēlmēm dzirdēt vēl un vēl, viņus apklusināja precīzi pēc pulksteņa – vienpadsmitos.
Pieskāriens astoņdesmitajiem
Kas tālāk? Šīgada albuma Comedown Machine priekšvēstnesis One Way Trigger ienesa negaidīti svaigas vēsmas – amerikāņu kritiķi to salīdzina ar A-ha hitu Take on Me, kaut tikpat labi tas atgādina Alphaville dziesmu Sounds Like a Melody. Otrs pārsteigums – Kasablankass dzied falsetā. Sākums labs! Un turpinājums nav sliktāks: singls All the Time ir jauns Take It or Leave It, Hard to Explain mūsdienu versija ir 80’s Comedown Machine, kas sākas ar uzsitienu pa ģitāras stīgām kā The Beatles gabalā Hard Days Night. The Strokes jaunajā albumā ir tuvāk savam debijas šedevram Is This It kā nekad kopš 2001. gada.
Ja ieklausās – tā kā The Strokes nav spēlējis un joprojām nespēlē neviens. Ģitāristi Niks Valensi un Alberts Hemonds juniors burtiski rotaļājas ar saviem instrumentiem – viens paspēlē ritmu, kamēr otrs "patrokšņo", tad samainās vietām un dziesmu finālā, kas agrāk lielākoties tika pēkšņi aprauts, ļauj instrumentiem apklust dabiskā ceļā. Turklāt, strādājot precīzi kā pulkstenis, viņi prot ar ģitārām imitēt gan sintezatoru skaņas (One Way Trigger, 50 50, Slow Animals), gan ar savu perfekti ritmisko spēli padara liekas daudzas sitamo instrumentu partijas – un tas no bundzinieka Fabrīcio Moreti prasa daudz vairāk nekā ritma izjūtu – bungas The Strokes nevarētu iespēlēt jebkurš pieaicināts profesionāls bundzinieks. Abu ģitāristu duelī var klausīties ar lielu aizrautību, un arī vokālās melodijas ir The Strokes stiprā puse, tikai tā jau ir cita dimensija, kas līdz galam saprotama tikai Džūljenam Kasablankasam.
The Strokes
Comedown Machine *****
RCA