Pilsētas tēma Sigitu Dauguli ir saistījusi jau kopš gleznotājas publiskā uznāciena mākslas pasaulē XX gadsimta 90. gados, kad vienkāršoto, pastozi vibrējošo ēku kompozīcijas, piemēram, Bez nosaukuma (1997), varēja sasaukties ar XX gadsimta sākuma latviešu mākslas modernizētāja Voldemāra Matveja Itālijas ainu studijām. 1998. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, kurā mācījusies pie Induļa Zariņa un Alekseja Naumova, Sigita Daugule vairākus gadus arī iepazinusi pasauli un strādājusi ārzemēs, pateicoties Austrijas un Vācijas stipendijām. Viņai ir izdevies konsekventi nodarboties tikai ar glezniecību, gan regulāri rīkojot personālizstādes, gan piedaloties grupu izstādēs. Interesentiem ir iespēja detaļās izpētīt mākslinieces rokraksta tapšanu, pārlapojot pasmago, apjomīgo monogrāfisko albumu Sigita Daugule (Rīga: Neputns, 2017).
Skatiena amplitūda
Šī rokraksta sakarā nav grūti pamanīt saistību ar bieži izceltajām latviešu tonālās glezniecības tradīcijām – niansēti pelēcīgu kolorītu, kā arī daudzslāņainu, faktūrām bagātu glezniecisko substanci, kuras sākotni var meklēt beļģu skolas impulsos starpkaru periodā. Ap jaunās tūkstošgades sākumu Sigitas Daugules vērojums paceļas virs ēku jumtiem, veidojot abstrakti ģeometriskas struktūras, kurās tomēr netrūkst ekspresīva triepiena spontānās kvalitātes. Līdzās šādām ainām, kas šķiet tvertas no putna (šodien drīzāk teiktu – drona) skatpunkta (Piekrastes ainava, 2002; Pilsēta, 2003; Pilsēta II, 2003; u. c.), ap to pašu laiku parādās arī plaisainu sienu "portreti", kuros mijas un saplūst pastozi triepumi, šķidri notecējumi, kā arī grafiski zīmējumi un uzraksti (Siena, 2003; Siena, 2004; Siena, 2005; u. c.).
Salīdzinot ar citiem latviešu mākslas urbānistiem, piemēram, Vinetu Kaulaču un Andri Vītoliņu, kas pievērsušies arhitektoniskiem motīviem, Sigitas Daugules skatiena amplitūda no lidojuma ilūzijas līdz sienu tuvplāniem šķiet plašāka. Grafiti estētikā gleznotāja ir risinājusi pat literāri iedvesmotas tēmas (Raskoļņikovs, 2005; Baltā grāmata, 2006).
Gadsimta otrajā desmitgadē šie mūru tuvskati top manāmi krāsaināki un ekspresīvāki, ļaujot ieraudzīt pašreizējās izstādes centrālo zāli aizņemošās megasienas priekšvēsturi. Arī fascinācija ar koka dēļu faktūrām nav radusies tukšā vietā, bet attīstīta, piemēram, teju monohromajos darbos XXX (2002), Matērija (2007) un Žogs (2010). Šeit vērojamā hiperreālistiskā tiešamība iegūst savdabīga melnbalta impresionisma raksturu priekšpilsētas koka ēku tuvplānos ar gaismas rotaļām caur koku zariem (Baložu iela, 2007; Āgenskalns, 2008; u. c.) vai fotogrāfiski precīziem ūdens pilienu ornamentiem (Līst, 2010; Lietus, 2014; u. c.).
Mīmikrija un nospiedumi
Gleznotājas meklējumi mākslas praksē apvienojas ar mākslas izpētes un aprakstīšanas pieredzi, kā liecina Sigitas Daugules sarakstītā monogrāfija sērijā Latvijas mākslas klasika (Rīga: Neputns, 2015) par ekspresīvo modernistu, Rīgas mākslinieku grupas biedru un zvejnieku dzīves tēlotāju Jāni Liepiņu (1894–1964). Līdz ar to autorei nav problēmu pašai kodolīgi raksturot arī savu mākslu, ieskaitot jaunāko izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM): "Divas nelielās telpas ar dēļu apšuvuma sienām bija pirmās, kas mani uzrunāja ar iespēju radīt gleznu instalāciju, kas pilnībā mīmikrētu apkārtējo vidi un apvienotu sevī divus virzienus, ko piekopju savā glezniecībā, – ekspresionismu un fotoreālismu. Ekspozīcija iegarenajā zālē ar stikla grīdu atšķirsies, un šeit plānoju izstādīt vienu monumentālu darbu (vairāk nekā 10 metru platumā), kas turpinās manu jau sen iesākto cilvēku atstāto nospiedumu urbānajā vidē sēriju" (no izstādes Sienas anotācijas).
Monumentālais, horizontāli izstieptais darbs, kas salikts no vairākiem audekliem, atstāj sen nekrāsotas sienas iespaidu, vienlaikus netieši atgādinot kādus abstraktās mākslas paraugus. Taču abstrakcijas pašpietiekamību izjauc uz sienas mājojošās, lineārās zaķveidīgās, kaķveidīgās un cilvēkveidīgās būtnes, kuru gailoši sarkanās acis piešķir tām kādu ārpuszemes radījumu auru. Autores paraksts vienā gleznas galā ir aizlienēts no huligāniskajiem sienu apzīmētājiem, apliecinot: "Te es biju!" Toties darba otrā galā noliekusies siluetveidīgā figūra, kas it kā zīmē garo, vienā paņēmienā uzvilkto līniju, šķiet nepārprotams sveiciens leģendārajam anonīmajam ielu māksliniekam Benksijam ar viņa trafaretu jeb šablonu lietojuma noteikto stilistiku.
Savukārt minētā "gleznu instalācija" pārējās muzeja 4. stāva zālēs ietver sienas turpinājumu horizontālu dēļu imitācijās, kas mijas ar vertikāliem dēļu segmentiem, gandrīz pilnībā valdot baltiem un pelēcīgiem toņiem. Koka faktūru atdarinājumi liek atcerēties arī konsekventā baltās krāsas nianšu gleznotāja Imanta Vecozola senlaicīgos koka galdus kā kluso dabu pamatnes, piemēram, Virtuves galds (1978), bet jestro ielu mākslas elementu ienes sarkanas vai rozā joslas, taču it īpaši kičīgais rozā kaķis, kas šķiet pamucis no kāda japāņu mangas stila komiksa. Kopumā šīs dēļu gleznas var uztvert kā izaicinājumu tradicionālajiem priekšstatiem par gleznu kā logu uz ārpasauli, mākslinieka iekšējo pasauli, caur iekšējo pasauli skatītu ārpasauli un tamlīdzīgām idejām. Logi izrādās "aiznagloti", atstājot skatītāju pie virsmas faktūru variācijām. Potenciāli te ir iespējams apcerēt arī dziļuma dimensiju zudumu mūsdienu mākslā un kultūrā, visu pārceļot "uz virsmas", bet publikas ziņā paliek pozitīvas vai negatīvas nianses piešķīrums šiem procesiem.
Viltus grafiti
Māksliniece arī pati skaidro, ka bērnišķīgie un smieklīgie teksti un zīmējumi viņu "iedvesmo radīt viltus grafiti viltus pilsētvidē" (no izstādes anotācijas). No vienas puses, šāda ielu mākslas muzealizācija var tikt uztverta kā kādas "īstās" un patiesās ielu mākslas parodija vai plašākas publikas sasniegšanas centienu viltojums – savdabīga mākslinieces izlikšanās par sociāli kritisku ielu aktīvisti, kas viņa patiesībā nav. No otras puses – šī pieeja var būt arī zināmas loģiskas evolūcijas iemiesojums un apspēle; kā liecina mākslas vēsture, arī lielākie provokatori ar laiku var pārtapt veiksmīgos komersantos, savukārt viņu darbi – atzītās mākslas vērtībās. Dadaistu, konceptuālistu un citu avangardistu, arī ielu mākslinieku, bēgšana no elitārā un estetizētā mākslas objekta dažādās dematerializācijas un īslaicīguma izpausmēs tāpat ir rezultējusies muzeju eksponātos un izsoļu rekordos. Tas attiecas arī uz Benksiju, kura darbos gan ir konkretizējama kritika, piemēram, meitenīte, kas pārmeklē kareivi uz Izraēlas robežmūra, un puisītis, kas strādā verga darbu, šujot Lielbritānijas karodziņus.
Sigitas Daugules veidoliem šāda konkrētība nav raksturīga, tie vairāk iekļaujas bērnu zīmējumiem tuvā brutālisma un naivās mākslas estētikā. Šīs tendences droši var pievienot piesauktajai ekspresionisma un fotoreālisma saliedēšanai, kas ir pagrūti iztēlojama Rietumu mākslas situācijā, toties labi raksturo perifērākas kultūras, kas dažādus XX gadsimta virzienus apguva paātrinātā kārtībā un ārpus to izcelsmes sākotnējā konteksta. Un, protams, nav jāaizmirst popārta iedvesmotā ikdienas dzīves pārvēršana mākslas resursā un postmodernisma iedēstītā brīvība tēlu apropriācijas un manipulāciju laukā.
SIGITA DAUGULE
Izstāde Sienas
LNMM līdz 4.VIII